Mūs vieno lietišķa pieredze

Andreju Diņko, Minskas neatkarīgās avīzes “Naša ņiva” galveno redaktoru arestēja 21.martā – pirmajā masu arestu dienā Minskas Oktobra laukumā, kur pēc Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām notika protesta mītiņi. Viņam piesprieda desmit dienas ieslodzījumā par “sīko huligānismu”. Diņko cietumā uzrakstīja vēstuli, kurā mēģināja saprast pats un palīdzēt saprast arī pasaulei otrpus restēm, kāda ir neseno Baltkrievijas notikumu nozīme.

Es rakstu šīs rindas pirmdienā, pulksten vienpadsmitos vakarā. Ja man paveiksies, piezīmes nokļūs “Naša ņiva” redakcijā tieši laikus, lai tās pagūtu nodrukāt. Gaisma ir izslēgta, bet cietums neguļ. Troksnis tāds kā naktī džungļos. No kamerām dzirdamas balsis un pat smiekli. Gandrīz kā pionieru nometnē. Pa dienu ieslodzītie spēlē šahu (figūriņas ir veidotas no maizes), “mafiju”, kuģīšus un risina krustvārdu mīklas. Kad pienāk vakars, ir laiks sarunām. Ieslodzītie pārspriež, ar kādām milicijas specvienībām un uzraugiem kuram bijusi darīšana, bārsta indīgus jociņus par diktatoru, viņa kliķi, valsts radio diktoriem un par seržantiem, kas savākti no visiem Baltkrievijas galvaspilsētas nostūriem, lai pildītu dienestu cietumā Akrestinas ielā. Uzraugi atgādina par savu klātbūtni: “Ei, stulbeņi, aizverieties!” Taču murdoņa neiet mazumā. Caur durvju mazo lodziņu kamerā ieplūst gaisma. Ar to pietiek, lai rakstītu.

Pirms stundas uzraugs pastāstīja puišiem no blakus kameras, ka vēl 300 cilvēki ir arestēti un tiks atvesti uz šejieni. Izklausījās nereāli, mēs viņam līdz galam tā arī nenoticējām. Nav īstā tēma jociņiem pēc veselu nedēļu ilguša arestu konveijera! Sestdien dzirdējām par pēdējo lielo demonstrantu pievedumu. Vispirms izplatījās baumas, ka 15 000 cilvēku gājiens virzās uz cietumu. Divas stundas vēlāk iekšlietu ministrs Naumavs intervijā Baltkrievijas valsts radio apstiprināja, ka tas tā patiešām esot. Ieslodzītie sāka skandēt “Lai dzīvo Baltkrievija!” un sist pa radiatoriem ar metāla bļodiņām. Radiatori patlaban ir remdeni, bet pa dienu vienmēr ledusauksti. Mēs atrodamies jaunajā cietuma korpusā, kas vēl nav pabeigts, bet ir jau stāvgrūdām pilns ar cilvēkiem, kas tika arestēti centrālajā laukumā un tā apkārtnē. Pieciem cilvēkiem domātā kamerā esam astoņi. Mēs cenšamies vismaz aptuveni aplēst ieslodzīto kopējo skaitu. Taču neviens nezina, cik kameru ir vecajā cietuma ēkā. Jaunajā ir kādas 40. Cik mūsu ir? Ēdienu izsniegšanas sarakstā atzīmēti numuri – 327., 329. … Varbūt pieci vai seši simti? Baltkrievijas valsts radio, kas ir mūsu vienīgais informācijas avots, par arestēto skaitu neko neziņo – tātad visdrīzāk tas ir milzīgs.

Abas cietuma ēkas ir pārpildītas. Kamerās valda neiedomājama netīrība. Paklausīgi pilsoņi ātri pierod pie cietuma apstākļiem, viens otram pāri nedara. Mēs zinām to, ka notikuši jauni aresti un plaši protesti 25. martā, Brīvības dienā. Cilvēkus, kas pie cietuma vārtiem skandina “Žive Belarus!” un “Kauns!”, mēs iekšpusē sveicam ar skaļiem aplausiem. Mani kameras biedri spriež par to, kā viņu darbabiedri varētu iesaistīties solidaritātes akcijā. Puiši lasa Vaļeras Bulgakova komentāru “Naša ņiva“: “Esiet gatavi jebkam, bet nepadodieties!”

Kad es stāvēju ar rokām aiz muguras un seju pret sienu vecā cietuma kontrolpunktā, Aļoša Janukevičs, Baltkrievijas Tautas frontes priekšsēdētāja vietnieks ar mani sarunājās caur dzelzs durvīm. Tur ir arī Jurijs Siduns, Andrejs Ceraškovs – Janukeviča kamerā pavisam ir 11 cilvēki. Kad es stāvēju ierindā, lai tiktu pārmeklēts, dzirdēju Apvienotās pilsoņu partijas priekšsēdētāja Anatolija Ļabedzkas balsi no 4. kameras, viņš kaut ko pieprasīja sargam. Balss, ko dzidēju sanitārās pārbaudes telpā, šķiet, piederēja filozofam Akudovičam, bet sestdien mēs saņēmām jauno “Naša Ņiva” numuru, ko tuvinieki bija ielikuši paciņā, ar “papīrnazi”, kas patiesībā bija zobu sukas kartona kārbiņas mala, akurāti sadalījām pa lapām, un es biju diezgan pārsteigts, kad ieraudzīju tur Akudoviča rakstu – viņš, būdams pieredzējis alpīnists, sniedz padomus par izdzīvošanu teltīs; varbūt biju pārklausījies.

Mēs lepojamies ar paciņām, ko saņemam no ārpuses. Dažām sievietēm diemžēl trāpījušies tādi neērti vīri, kas vienmēr sagādā problēmas… Lieliski, ka paciņas saņem arī tie cilvēki, kuri Minskā ieradās no provinces. Sasteigtās tiesas laikā mēs priecājāmies, redzot līdzās savus advokātus un cilvēktiesību aktīvistus, kaut arī viņi nespēja ietekmēt spriedumu.

Cietums saliedē cilvēkus. Mūsu ir daudz un mēs jūtam, ka mūsu optimisms ir ieinteresējis arī uzraugus. Uzraugi iesācēji mūs cieši vēro, uzsāk sarunu. Daži caur novērošanas spraugu durvīs pat parāda V burta veidā saliktus pirkstus – uzvara. Tā ir mūsu uzvara. “Ko tik skumīgi, puiši?” viens no viņiem pajautā. “Tepat, sieviešu nodaļā ir šļirces un porno!” Mēs smejamies pilnā kaklā. (Drīz pēc protestētāju telšu pilsētiņas izkliedēšanas valsts televīzija parādīja kadrus ar narkotikām un pornogrāfiskiem žurnāliem, kuri it kā tikuši atrasti teltīs – Red.).

Mēs klausāmies radio. Dzirdam par sociālo krīzi Francijā un par to, ka, bankrotējot Īrijas krogiem, 1200 cilvēku paliks bez darba. Pamanām nedēļu garu klusumu par tēmu “stabilitātes un sociāli ekonomiskā kursa garants”. Kad svētdien un pirmdien tiek nemitīgi atkārtoti neargumentēti apgalvojumi par haosu, kas valda Ukrainas vēlēšanu iecirkņos, kļūst skaidrs, ka oranžie spēki vēlēšanās ir guvuši uzvaru. Deviņreiz dienā Baltkrievijas ārlietu ministrija neganti lād ASV un Eiropas Savienību par jaukšanos Baltkrievijas darīšanās, no kā mēs secinām, ka Rietumos pieprasa mūsu atbrīvošanu. Mūsu puiši spriež, ka režīma “elegantā uzvara” vēlēšanās tomēr ir sabojāta, citādi taču Lukašenko neklusētu.

Pirms vēlēšanām es vēl domāju, ka melu republika pārdzīvos savu radītāju. Cietumā es sapratu, ka beigas tomēr var pienākt ļoti drīz. Es nebiju novērtējis morāles degļa spēku – šis deglis piešķiļ uguni protestiem un rada tiem plašu sociālo bāzi. Atšķirībā no 1996. un 2001. gada protestiem, šopavasar demonstranti zināja, ar ko viņi riskē.

Kas ir mani kameras biedri? Lielākoties cilvēki, kas nokļuvuši ieslodzījumā pirmo reizi mūžā. Jauni, 18 līdz 35 gadus veci vīrieši. Datoru speciālists no Minskas (dzimis Braslavā Baltkrievijas ziemeļos), dīdžejs no Mogiļevas, tirgotājs no Minskas “Dinamo” tirgus (dzimis Krievijā, armijas virsnieka dēls, ieradās Baltkrievijā 17 gadu vecumā) – viņi ir dzīvs atspēkojums muļķīgajām nacionālistiskajām klišejām. Ir arī uzņēmējs kašmira mētelī, protestantu mācītājs, strādnieks un mūziķis no Gomeļas, žurnālists Vadims Aļaksandrovičs no laikraksta “Belarusi i Rinok“, kāds santehniķis no Minskas, kurš ir vadījis jauniešu opozīcijas organizāciju un tulkojis amerikāņu komiksus baltkrievu valodā.

Cietuma kamerās notiek dedzīgas debates. Sludinātāji runā par pārbaudījumiem, ko Dievs sūtīja Jāzepam, disidenti ar 20 gadu pieredzi dalās atmiņās par pagātni. Gados jaunākie ieslodzītie neko nezina par 1996. gada protestiem. Jauniešu opozīcijas organizācijas “Zubr” biedri ir mūsu īpašo uzdevumu vienība. Es viņus pa īstam novērtēju tikai šeit, cietumā, kur viņi lika lietā savas zināšanas un spējas. Te nav ne skumju, ne baiļu. Drīzāk – izpildīta pienākuma sajūta. “Kurš gan cits, ja ne mēs?” saka menedžeris no Grodņas, kurš sešos no rīta 21. martā piekrāva autofurgonu ar šķiņķi, sieru un mandarīniem un devās uz Minsku. Viņš sasniedza laukumu un tika arestēts.

Mani pašu apcietināja 21. marta rītā, pēc pirmās laukumā pavadītās nakts. Patruļas automašīnā es nebiju viens – likumsargi tajā sastūma cilvēkus, kuri bija padzirdējuši par telšu pilsētiņu Krievijas NTV ziņās vai izlasījuši par to internetā. Viņu pirmā reakcija bija izrādīt solidaritāti. Kāda sieviete bija atnesusi astoņas bulciņas un termosu ar karstu tēju, bet kāds vīrs – biezpienmaizi. Izrādījās, ka viņš ir mans kaimiņš. Mēs ne reizi vien bijām viens otru satikuši uz ielas, taču nekad nebijām pārmijuši ne vārda. 1996. gadā tiesas sodīja cilvēkus par pretošanos policijai, bet šogad septiņas dienas ieslodzījumā piespriež meitenēm par to, ka viņas atnesušas termosu. Kad pirmās dienas šoks bija pārgājis, viņas sāka dziedāt “N.R.M.” (Baltkrievijā populāra rokgrupa – Red.) dziesmu “Balons” un kaitināt uzraugus ar nicīgām piezīmēm. Cilvēki, kurus arestēja vēlāk, nekā mani, stāstīja, ka šīs pašas meitenes 21. marta vakarā, kad Kozuļins bija ierosinājis telšu nometni nojaukt, skandējušas: “Mēs paliksim!” Tikmēr Milinkevičs minstinājās, vīrieši klusēja.

Viens no rakstiem “Naša Ņiva” iepriekšējā numurā bija “Revolūcijas pirmā diena”. Tā nebija revolūcija, tas bija protests. Es uzskatu – vairāk morālas, nekā politiskas dabas. Ja kāds mūsu varas elitē ir pie pilnas saprašanas, viņš taču nevar nepamanīt faktu, ka no katrām trim automašīnām, kas protestu laikā pabrauca garām laukuma, viena darīja to tādēļ, lai atbalstītu protestētājus. Cilvēki stāsta, ka ceļu policija, sākot no 21. marta, esot fiksējusi automašīnu numurus un ziņojusi tos tālāk izvietotajiem policijas blokposteņiem. Pašā laukumā viņi centās demonstrēt “demokrātisku fasādi”.

Es sēžu uz garas koka lāvas, kuras platums ir 28 centimetri (es to izmērīju ar cigarešu kārbiņas palīdzību, jo uz tās pašas lāvas arī guļu). Nāras ir tik šauras, ka cilvēkiem nākas gulēt muguru pie muguras, kājas ietinot mētelī. Aukstums iespiežas telpā caur restoto caurumu, caur kuru redzams koridors. Stindzinošs vējš pūš caur loga spraugām. Loga rūtis ir no matēta stikla – padomju laikos ar tādu daudzstāvu paneļu māju dzīvokļos stikloja istabu durvis. Beidzot cietums pieklust. Uz radiatoriem žūst zeķes. “Kent” nodeguļi guļ pelnu traukā, kas veidots no maizes (tas ir vienīgais pieejamais materiāls). Brūnajā koka grīdā atspīd spuldzītes gaisma, koridorā klepo uzraugs, mazais ēdienu lodziņš metāla durvīs ir ciet. Ja nemoka klaustrofobija, var teikt, ka kamerā ir klusi un mierīgi. Tev viss ir un no tevis itin nekas nav atkarīgs.

Ieslodzījums ir kā grūtniecība – uztraukums tikai sākumā un beigās. Ieslodzītie spriež, kādas provokācijas viņus sagaida pēc izlaišanas. Gandrīz ikvienam šeit ir kāds paziņa, pret kuru politisku motīvu dēļ ierosināta lieta. Bija īpaši pretīgi dzirdēt no Sjarheja Salaša (kuru dienu pirms tiesas sēdes ievietoja mūsu kamerā), ka slepenie dienesti paslepus iesvieduši narkotikas Braslavas muzeja kuratora Kesta Šidlauska dzīvoklī. Represīvais aparāts ir šausmīgi izaudzis un ir atdzimušas visnetīrākās padomju laika metodes. Padomju Savienība gatavojās karam ar ārējo ienaidnieku un ieguldīja naudu vismodernākajās raķetēs. Lukašenko režīms visus līdzekļus investē cīņā ar iekšējo ienaidnieku. Tieši šī iemesla dēļ pusmilitārās vienības, tādas kā SOBR, “Almaz“, PMSP, milicijas un VDK specvienības pastāvīgi aug. Ja pieņem, ka personiski kontakti ļauj izdarīt secinājumus, tad jāsaka – tik ilgi, kamēr režīms turpina maksāt algu, tas balstīsies uz tūkstošiem rūpīgi atlasītu speciālo vienību karavīru. Elitārās vienības tiek audzinātas absolūti uzticēties savam komandierim, likums viņiem nav svarīgs. Šie cilvēki jūtas pilnīgā drošībā, lai ko tie darītu. Viņus pārvalda Drošības Padome ar prezidenta dēlu Viktoru Lukašenko priekšgalā; viņš kontrolē šo sistēmu. Šķiet, ka pilnīgi visas minētās struktūras bija iesaistītas rosībā ap laukumu.

Aresti notika dažādi. Kāds students man stāstīja, ka “Almaz” kaujinieki sadzinuši kopā cilvēkus, ko bija arestējuši Jankas Kupalas parkā, un nežēlīgi piekāvuši. Pēc tam šie cilvēki atvesti uz Akrestinas cietumu policijas autobusos, kur tie bija samesti uz grīdas viens otram virsū vairākās kārtās. Es nezinu, vai tas ir vai nav pārspīlējums. “Zubr” un reģionālo aktīvistu telefonsarunas tika ierakstītas, viņus arestēja kā kriminālnoziedzniekus piepilsētas vilcienos vai dzīvokļos, ko viņi Minskā bija noīrējuši palikšanai uz pāris dienām.

Represīvās sistēmas būvniecība ir pabeigta. “Ideoloģiskā vertikāle” nomainījusi partiju. Tā koordinē ietekmi uz sabiedrību un stingri seko līdzi cilvēku uzvedībai. “Vertikāle” sadarbojas ar drošības dienestiem (personāla nodaļu vadītāji nereti tiek izmantoti kā ideoloģijas speciālisti). Kopā viņi organizē vai vilto pseidovēlēšanas. Visu šo procesu veicina izdresētie masu mediji. Tiesībsargājošās iestādes apslāpē protestus, tiesas un vēlēšanu komisijas vienkārši uzliek zīmogu lēmumiem, kas pieņemti augšā. Pateicoties labajai ekonomiskajai konjunktūrai, procesa dalībnieki tic pastāvošās kārtības nesatricināmībai un, kas ir pats būtiskākais, arī tās taisnīgumam. Lukašenko sistēma noved pie neierobežotas garīgas korupcijas un padara cilvēkus par idiotiem.

Mūsu kamerā numur 13. ieradās apmeklētājs, kura vizītes mērķis mums nekļuva skaidrs. Tas notika piektdienas, 24. marta vakarā. Ir svarīgi paturēt prātā, ka naktī no 23. uz 24. martu telšu pilsētiņa tika iznīcināta. Divi vīrieši civildrēbēs ienāca kamerā. Viņus pavadīja augsta ranga policijas virsnieki no cietuma administrācijas. Pirmajam civilistam bija gaiši mati un galvā zvērādas cepure, ass, caururbjošs skatiens – ideāls kandidāts SS virsnieka lomai kādā “Belarusfiļm” filmā. Viņš pieprasīja, lai nosaucam cilvēkus, ar ko sadarbojamies, un pavēstīja, ka ir pieņemts lēmums apstaigāt visas kameras, lai redzētu, “kas tie ir par tipiem, kas ievārījuši visu šo putru”. “Mēs ar izglītības ministru tiksimies un parunāsim ar katru no jums,” viņš skaidroja, vēršoties pie paša jaunākā no ieslodzītajiem. Tad ķērās pie mūsu datorista: “Kā tev trūkst? Vai tev naudas ir par maz?” Šīs pārrunas noslēdzās ar īsu priekšlasījumu, kurā viņš apgalvoja, ka, pirmkārt, Kazuļins ir nodevējs un īsts “tēvs Gapons”, ka viņam nav vairāk neviena atbalstītāja, izņemot tos, kas bija atnākuši kopā ar viņu uz Dzelzceļnieku pili 2. martā, un ka Kozuļina rokaspuišu sacerētajā programmā vārdu ?Baltkrievija” mierīgi var aizstāt ar “Nižņijnovgorodas apgabals”. Otrkārt, Milinkevičs ir šļupsteklis. Treškārt, mēs tiekam izmantoti, lai citi varētu grābt naudu, lielu naudu. Mēs te salstam, bet ieguvējs ir Milinkevičs, kas kopā ar ģimeni pusdieno restorānos. Ceturtkārt, Baltkrievijā ir uzcelta tautas valsts un nevienam nav tiesību apšaubīt astoņdesmit trīs procentu vēlētāju gribu. Piektkārt, jebkādi protesti saņems bargu pretsparu un ir lemti neveiksmei. Beigās viņš pagriezās pret otru civildrēbēs tērpto vīru un stādīja viņu mums priekšā kā savu “studiju biedru, kurš patlaban strādā Maskavā”. Viesi izrādīja neapmierinātību, kad Vadzims Aleksandrovičs sāka ar viņiem diskutēt baltkrieviski. “Kolēģis” no Maskavas noprasīja cietuma direktoram: “Kādā valodā šis ieslodzītais runā?” “Baltkrievu valodā,” atbildēja direktors.

Kad apmeklētāji bija prom, mēs sākām spriest, kas viņi patiesībā bija. Uzraugs skaidroja, ka tas esot bijis “ministra vietnieks”. Taču viesa izturēšanās un runas maniere drīzāk atbilda kādam slepenā dienesta aģentam vai specdienesta virsniekam. Es ilgi pūlējos atcerēties, vai tiešām esmu šo seju jau kaut kur redzējis. Vai tik viņš nesēdēja tribīnē kopā ar Lukašenko, Sidorski un Pavlavu Baltkrievijas-Spānijas tenisa mača laikā? Jā, protams, tas ir viņš! Lužņikavs, prezidenta apsardzes priekšnieks! Un kādēļ viņu pavadīja krievu aģents? Vai tas nozīmētu, ka 19.-25. martā Minskā parādījušies padomdevēji no Krievijas? Tas gan būtu interesants pavērsiens. Kāda bija vizītes jēga? Varbūt vienkārši vēlme apskatīt “gūstekņus” savām acīm, ziņkārība – kādi izskatās tie, kas izaicina varu. Visjaukākais, ko šī “civilpersona” pateica – ka neviens neatstāšot telšu pilsētiņu, pirms pret to tikšot vērsts trieciens, “izņemot mūsu cilvēkus”. Ārā aust gaisma. Tas nozīmē, ka 13. kamera drīz modīsies. Man jāpabeidz piezīmes, jo nav iespējams rakstīt tad, kad ieslodzītie pļāpā, pīpē un tepat man blakus kārto dabiskās vajadzības.

Valsts ir spērusi vēl vienu soli prom no normālas dzīves. Baiļu atmosfēra radās vēl pirms vēlēšanām, marta protestu laikā notika brutāli aresti un tagad nevienu neuztrauc, kas ir vai nav rakstīts likumā. Cilvēki zaudē darbu un dzīvokli, viņus piekauj, arestē, iebāž cietumos, tiklīdz viņi atļaujas jebkādu rīcību, kas šeit pasludināta par “pretvalstisku”. Režīms gribēja izdarīt spiedienu uz telšu nometni, pakļaujot to blokādei un badam. Ir svarīgi, ka režīms izpaudās pilnīgi nepastarpināti, apcietinot, piemēram, cilvēkus, kas iet uz tualeti, grābjot ciet meitenes ar termosiem un slēpjot arestantu aizvešanai domātās automašīnas aiz plakātiem “Par Baltkrievijas labklājību!” Televīzijas bilde šim režīmam ir svarīgāka par visu, bet tās piesegā var ieslodzīt katru, kuru viņi uzskata par potenciālu protesta organizētāju, un beigās jau katru, kas izskatās protestam simpatizējošs. Taču šajā plānā nebija paredzēts, ka arestēto vietā stāsies citi, un tas tomēr notika. Cilvēki nesa uz nometni pārtiku, slēpjot to zem apģērba. Fotogrāfi iemūžināja zēnu, kurš, priecīgi smaidīdams, novilka drēbes un atritināja cīsiņu virteni, kuru bija apjozis sev ap vidukli. Telšu nometne iedvesmoja tūkstošiem cilvēku uz rīcību, kas prasa lielāku vai mazāku varonību, un cilvēki šos darbus saglabās savās sirdīs ilgus gadus.

Pašaizliedzības terapija – tāda bija 2006. gada protestu jēga. Aleksandrs Milinkevičs teica, ka pēc 19. marta Baltkrievija pamodās kā jauna valsts – drosmīga un brīva, un es tobrīd nebiju drošs par to, vai šī replika nav tikai propagandas triks. Es arī nezinu, kas šodien notiek otrpus cietuma sienām. Es nezinu, kurš vēl ir palicis brīvībā. Bet es pavadu šīs desmit dienas tādu cilvēku vidū, kas sevi pakļāvuši šai ziedošanās terapijai. Brīnišķīgas dienas brīnišķīgu cilvēku vidū. Droši vien Milinkevičam bija taisnība.

Published 29 May 2006
Original in Belarusian
Translated by Rita Ruduša
First published by Rigas Laiks 5/2006

Contributed by Rigas Laiks © Andrej Dynko / Rigas Laiks / Eurozine

PDF/PRINT

Read in: EN / BE / LV / DE / FR

Published in

Newsletter

Subscribe to know what’s worth thinking about.

Discussion