Igauņu lielā romāna gaidās

Waiting for the Great Estonian Novel

5 March 2008
Read in:
Vairākumā mūsdienu igauņu romānu vēstīts vai nu par nesenu pagātni, vai par iztēlotiem laikiem, un romāni, kur attēlota tagadne, galvenokārt koncentrējas uz šauri privātu pieredzi. Plašas panorāmas neatspoguļo mūsdienas, un mūsdienu panorāmas nav plašas.

Publisko bibliotēku 2005. gada statistika parādīja, ka vispopulārākā rakstniece Igaunijā ir amerikāņu sieviešu romānu autore Nora Robertsa, viņai sekoja Sandra Brauna un Agata Kristi. Igauņu literatūras dižvīrs Jāns Kross (Jaan Kross, 1920-2007) bija ieguvis vietu otrā desmita beigās. Nekādu milzu pārsteigumu tas nemaz nevarēja izraisīt, jo bestselleri, kā norāda pats nosaukums, tiek pārdoti vairāk nekā citas grāmatas, un tātad tos arī vairāk lasa. Pēc UNESCO Index Translatorium datiem, Agata Kristi pēc tulkošanas biežuma ir otrajā vietā pasaulē (pēc Walt Disney & Co produkcijas), bet Nora Robertsa ieņem trīsdesmito vietu, par vienu vietu apsteidzot Kārli Marksu.

Tomēr statistika norādīja arī uz publisko bibliotēku līdzvainību šajos rezultātos. Sieviešu literatūras un citas t.s. “žanra literatūras” iepirkumi pārsniedza gan igauņu, gan ārvalstu, gan klasisko, gan mūsdienu “literāro romānu” iepirkumus. Sieviešu romānu izdevēji savu produkciju visai nepārprotami orientē drīzāk uz publiskajām bibliotēkām, nevis grāmatveikalu klientiem.

Interneta datu bāzēs var atrast radikālus piemērus par ciema bibliotēkām, kuru šaurajos plauktos ir vieta piecpadsmit Barbaras Kārtlendas romāniem, taču nav neviena Ļeva Tolstoja darba, par dažiem svarīgiem igauņu literatūras vārdiem vispār nerunājot. Gandrīz visas mazās bibliotēkas pasūtina tenku žurnālu Kroonika, taču kultūras žurnāli Vikerkaar un Looming tur ir reti viesi.

Tāpēc nav brīnums, ka šāda situācija satrauca Igaunijas Rakstnieku savienību, kas norādīja uz statistikas datu klajo pretrunu ar Bibliotēku likuma paragrāfu, kas saka: “Bibliotēkas mērķis ir garantēt iedzīvotājiem brīvu un neierobežotu pieeju informācijai, zināšanām, cilvēka domas sasniegumiem un kultūrai, atbalstīt mācīšanos un pilnveidošanos visa mūža garumā.” Rakstnieku savienība pieprasīja centralizētu bibliotēku politiku, cerot, ka tas nosvērtu grāmatu izvēli par labu igauņu mūsdienu literatūrai.

Taču bibliotēku darbinieki – pārsvarā nelokāmas dāmas – arī nebija krituši uz mutes un nenobijās no kritikas. Viņi skaidroja, ka publiskās bibliotēkas ir svarīgi vietējās sabiedriskās dzīves centri un to finansējums zināmā mērā atkarīgs no apmeklētības. Bibliotekāra uzdevums ir ne tikai veidot lasītāja pieprasījumu, bet arī ņemt to vērā. Turklāt mūsdienu igauņu rakstnieku egocentriskie, juceklīgie un rupjie darbi nepavisam nav tā manta, ar ko pievilināt lasītājus. Lai gan pēdējais apgalvojums neizskaidro pasaules klasikas trūkumu daudzās tautas bibliotēkās, arī te rodams savs patiesības grauds.

Pamazām diskusija pieklusa. Centralizētas iepirkumu politikas, ne labas, ne sliktas, nav joprojām. Sadarbībā ar tautas bibliotēkām Rakstnieku savienība organizēja daudzas rakstnieku tikšanās ar lasītājiem, taču to ietekme uz patapinājumu pēdējā statistikā nekādi nav manāma. Uz šo problēmu varētu skatīties tā, itin kā sastrīdējušies būtu atpalicīgie bibliotekāri, kas neliekas ne zinis par literatūru, un sabojātie rakstnieki, kas neliekas ne zinis par lasītāju, un tādā gadījumā piemērota reakcija varētu būt: posts jums abiem!

Tomēr strīds ir daiļrunīgāks. Pirmkārt tas apliecina, ka Igaunijas Rakstnieku savienībai joprojām ir augsts prestižs. Igaunijas literārā dzīve rotē ap šo 300 biedru organizāciju. Tiesa gan, visi tās biedri nav dzejnieki, romānu vai dramaturģijas rakstnieki, jo organizācijā ir arī tulkotāji, kritiķi, literatūras pētnieki un citi literāti. Organizācija, kas 1923. gadā neatkarību nesen ieguvušajā Igaunijas valstī tika dibināta literatūras sekmēšanai un rakstnieku interešu aizstāvībai, pēckara sovjetizācijas periodā tika iekļauta staļiniskajā radošo savienību sistēmā. Tolaik tā darbojās kā sava veida buferis vai ventilis starp rakstniekiem un komunistisko režīmu, vienmēr paturot autorus acīs, taču arī garantējot viņiem zināmas privilēģijas.

1960. un 1970. gadā vairākumā Austrumeiropas valstu izveidojās dubultkultūras sistēma: oficiālā kultūra un pagrīdes kultūra, kuru hierarhijas bieži atspoguļoja viena otru. Igaunijā tā nebija. Acīmredzot mazais iedzīvotāju skaits bija iemesls, kāpēc igauņi nedrīkstēja atļauties atsevišķas kultūras un Igaunijas PSR Rakstnieku savienība aptvēra tiklab komunistus un kolaborantus, kā nonkonformistus un disidentus. Daudzās postkomunisma valstīs rakstnieku savienības pēc samta revolūcijām ir vai nu sašķēlušās, vai sabrukušas. Taču Igaunijas Rakstnieku savienība joprojām ir labā formā – varbūt pat labākā nekā pati igauņu literatūra.

Socioloģiskā ziņā literatūrai un kultūrai padomju režīmā bija jāpilda trīs funkcijas: jādarbojas kā patērēšanas aizvietotājām, jāpauž kolektīvā identitāte un jābūt gluži kā drošības ventilim, kas tautas neapmierinātību ievirza zināmā kontrolējamā gultnē. Plašākā vēsturiskā perspektīvā Austrumeiropas nacionālismu vispār var izprast kā gandrīz literāru parādību, kur rakstnieki spēlējuši teju tikpat lielu lomu kā politiķi. Deviņdesmito gadu vidū, kad neatkarību atguvusī Igaunija bija pārgājusi uz tirgus kapitālismu, spēji samazinājās iznākošās daiļliteratūras daudzums, un literatūra pārdzīvoja īsu identitātes krīzi. Aukstā kara laikā Filips Rots jokoja, ka rietumos viss ir atļauts, taču nevienu nekas neinteresē, turpretī austrumos nekas nav atļauts un visus viss interesē. Šo domu ir pierādījusi Igaunijas nesenā pavēršanās no austrumiem uz rietumiem (ar mazliet citu metaforu palīdzību to pauž arī Jāna Kaplinska (Jaan Kaplinski) 1992. gada eseja No harēma uz bordeli).

Mūsdienās Rakstnieku savienības galvenās funkcijas ir uzturēt priekšstatu par literatūru kā sabiedrībai eksistenciāli svarīgu parādību un vienlaikus kompensēt igauņu literatūrai reāla tirgus neesamību. Potenciālā lasītāju auditorija, ko veido viens miljons igauņu valodas runātāju, nav pietiekama, lai nodrošinātu iztiku pat komerciāli veiksmīgiem autoriem. Otrs igauņu literatūras pamats ir Igaunijas kultūrkapitāls, 1994. gadā (atkal)radīts publisks nodibinājums, kas pēdējā laikā literatūrai gadā tērē apmēram vienu miljonu eiro no tabakas, alkohola un azartspēļu akcīzes naudas. Apmēram puse šās summas aiziet autoru honorāriem un grāmatizdošanas atbalstam, ceturtā daļa tiek sadalīta rakstnieku stipendijās, un atlikusī ceturtdaļa tiek izlietota literārajām godalgām, festivāliem, pētniecības darbam, konferencēm un citiem publiskiem sarīkojumiem.

Varbūt šīs divas labdabīgās iestādes negribot palīdzējušas rasties situācijai, kad rakstniecība atrodas visai tālu no lasītāju interesēm un autori nemaz neapgrūtina sevi ar mēģinājumiem tuvoties publikai. Var pieņemt, ka literatūra, tāpat kā visas cilvēku izdarības, dzen asnus no kāda nāves grēka, taču Igaunijas gadījumā tā nevar būt alkatība, jo vienīgais periods igauņu literatūras vēsturē, kad rakstīšana kādu varēja padarīt bagātu, bija Staļina laikā un pēc viņa nāves. Daudz ticamāks kandidāts būtu lepnība: ja tauta ir maza, vieglāk kļūt slavenam, nevis lasītam. Ja esi publicējis grāmatu un sagadīšanās pēc vēl esi jauns un labi izskaties, tad, visticamāk, tu izpelnīsies plašsaziņas līdzekļu ievērību, lai gan tas vēl nenozīmē grāmatas pārdošanas rādītāju kāpumu.

Varētu pieņemt, ka dabiskas literārās dzīves apstākļos rakstnieks raksta un vai nu viņa darbu pērk liels skaits ieinteresēto, vai viņu atbalsta neliels skaits devīgu labvēļu. Taču Igaunijas gadījumā būtiski lasītāji ir galvenokārt kritiķi un kolēģi rakstnieki un galvenais atbalstītājs – lai arī netieši – valsts. Vienlaikus literārās dzīves elementi ir samērā neatkarīgi cits no cita. Tas, ka rakstnieku darbus augstu novērtē kritiķi un kolēģi, ne vienmēr nozīmē, ka tos arī plašsaziņas līdzekļos aplūko visvairāk. Tie rakstnieki, kam prese pievērš vislielāko uzmanību, var nebūt komerciāli visveiksmīgākie. Un bestselleri (Igaunijas apstākļos grāmatas, kuru tirāža pārsniedz 1500) var neizpelnīties kritiķu uzmanību. Pat autori, kas tulkoti svešvalodās, dzimtenē var būt visai neievēroti.

Ko lai saka par bibliotekāru iebildumu, ka mūsdienu igauņu romāns ir pārlieku egocentrisks, ezoterisks un rupjš, lai to ieteiktu ciema bibliotēkas apmeklētājam? Apvainojumu rupjībā droši var aizmirst, lai gan bija laiks, kad tā bija presē mākslīgi uzpūsta tēma. Taču pārmetumā par egocentrismu ir sava patiesības daļa, jo daudzi rakstnieki vai nu tieši pateikuši, vai likuši saprast, ka mūsdienās vienīgais iespējamais rakstības veids ir tāds, kas tieši izriet no personīgās pieredzes. Piemēram, Tenu Ennepalu (Tõnu Õnnepalu, dz. 1962) grāmatā Vingrinājumi (2002, iznākusi ar pseidonīmu Antons Nigovs) deklarē: “Šajā kultūrā, kur es esmu un kas es esmu, nemaz nav iespējams rakstīt citādas grāmatas kā vien tādas, kur nav nevienas personas, izņemot Es. Nekā, izņemot Es no malas skatītās introspekcijas. Grāmatas ar personām, visvisādiem tēvočiem un māsīcām, grāfa kungiem un kolēģijas asesoriem, un Ivaniem Pavlovičiem un N. kundzēm pieder pagātnei, lielajam un darbības bagātajam laikam. Tādas vairs tiek rakstītas tikai pārrakstīšanas nozīmē. Ar nelielām izmaiņām. Ja gribu būt godīgs un ne pārāk daudz špikot, man jau nav nekā cita, par ko runāt, izņemot šo Es.”

Par laimi, Tenu Ennepalu “es” ir pietiekami bagātīgs, inteliģents un ar asu uztveri, lai tā autobiogrāfiskās apceres un pārspriedumi par kultūru, aktuālo politiku un seksualitāti būtu lasāmi aizrautīgi un gluži lūriķīgi. 2006. gada augustā nedēļas avīze Eesti Ekspress sarīkoja aptauju starp kritiķiem, lai noskaidrotu labākos rakstniekus un grāmatas pēc 1991. gada. Tenu Ennepalu ar savām piecām prozas grāmatām un vairākiem dzejoļu krājumiem ieņēma pirmo vietu. Lai gan divi viņa mēģinājumi uzrakstīt tradicionālu romānu ar attīstītu sižetu un personu komplektu drīzāk izgāzās, viņa konfesionālie, (pus)autobiogrāfiskie darbi ir izpelnījušies augstu novērtējumu – un ar pilnām tiesībām. Pēdējais no tiem – Vingrinājumi – ir atmiņu, grēksūdzes, dienasgrāmatas un vēstuļu žanrā radīts hibrīds, kas rakstīts deviņdesmitajos gados īsā periodā, kad autors strādāja par Igaunijas kultūras atašeju Parīzē. Grāmatas lappusēs viņš pakļauj nežēlīgai izpētei visas savas agrākās attiecības un jūtas. Šajā elēģiskajā tekstā ir daudz trāpīgu novērojumu par starpkultūru naidu, snobismu un pašapmānu. Viens no Ennepalu darbu galvenajiem tematiem ir pati rakstīšana kā savas identitātes radīšanas līdzeklis.

Tenu Ennepalu laikabiedrs Pēters Sauters (Peeter Sauter, dz. 1962) starp sevi un savu grāmatu protagonistu iedibina mazliet lielāku distanci. Taču arī viņa attieksme pret romāna tradīciju ir tikpat neērta kā Ennepalu. “Es negribētu sevi saukt par rakstnieku; tas ir kaut kā traucējoši,” viņš ir atkārtojis pat pēc vairāku stāstu krājumu iznākšanas. Lai gan šobrīd šķiet, ka viņš samierinājies ar savu rakstnieka lomu, līdz šim viņam nav īsta romāna. Viņa daiļradi toties veido nosacīti saistīti stāsti, ko stāsta pirmās personas vēstītājs, kas izmisīgi alkst pēc īstas, sabiedrisko konvenciju un personīgo attiecību nesapītas eksistences. “Es gribu vienkārši būt. Es gribu būt tukšs un apnikuma mākts nekas.” Tomēr ar vienkāršo esību viņam vis nepietiek, jo arī to viņš reizēm izjūt kā nastu un tad reflektē: “Viss atkārtojas. Darbi atkārtojas, domas arī.” Vai citā vietā: “Es jūtu, itin kā pats sev pārdotu savu dzīvi. Esmu to iemācījies skolā un literatūrā, kas apraksta dzīvi un itin kā piešķir tai kādu virsvērtību.” Sautera pēdējā grāmata Asiņošana (2006) liecina par attīstību lielāka naratīvā blīvuma virzienā. Vienlaikus Sautera tipiskais protagonists, kas agrāk bija drīzāk nekaitīgs lūzeris, ieguvis tādu kā tumšu vardarbīgumu. Viņa alkas pēc “tīrās esamības” vai “īstas eksistences” tagad noved līdz bezjēdzīgiem, gandrīz rituāliem iznīcināšanas aktiem – bieži viņš tos veic pats pret sevi, itin kā vardarbība būtu pēdējais līdzeklis, kā stāvēt pretī dzīves nenovēršamajai banalizācijai. Sautera starptautiskā popularitāte galvenokārt saistīta ar vairāku nedēļu garo dzeršanas tūri 2000. gada Eiropas rakstnieku ekspresī. Taču viņa literārās spējas nebūt nav mazākas. Sautera spēja izraisīt simpātijas pret savām nekonvencionālajām darbības personām un sapurināt mūsu omulīgos tikumiskos aizspriedumus, saskaņā ar Tenu Ennepalu teikto, padarījusi viņu par savas paaudzes lielo morālistu.

Brīvi plūstošo žanru, ko Tenu Ennepalu izmantojis Vingrinājumos un kas sapludina kopā autobiogrāfiskas un esejistiskas pārdomas, igauņu literatūrā būtībā ieviesa Jāns Kaplinskis (Jaan Kaplinski, dz. 1941) jau astoņdesmitajos gados. Iespējams, Kaplinskis ir slavenākais igauņu dzejnieks un publiskais intelektuālis. Viņš piedalījies divās poētiskajās revolūcijās: pirmā nozīmēja modernistiskā stila un orientālas tēlainības ieviešanu igauņu dzejā sešdesmitajos gados. Kaplinska zintējošo dziesmu mērķis bija sadziedēt plaisu starp Es un pasauli, un arī starp publisko un privāto dzīvi. Par spīti (vai drīzāk – pateicoties) oficiālo aprindu aizdomīgumam, viņš savā paaudzē ieguva gandrīz rokzvaigznes popularitāti. Astoņdesmitajos gados, otrās revolūcijas laikā, viņš atteicās no savas dzejas šamaniskās ievirzes un veica “antipoētisko” apvērsumu, sākot attīrīt valodu no literatūriskiem tropiem un iemūžinot mazas ikdienas epifānijas. Pēdējos gados Kaplinskis galvenokārt pārgājis uz prozu, raksta esejas, ceļojumu piezīmes, atmiņas un stāstus t.s. theo-fiction žanrā, kas pēc savas ievirzes atgādina britu filosofa un zinātniskās fantastikas rakstnieka Olafa Stepldona daiļradi. Darbs Tā pati upe (2007), kura uzrakstīšanai Kaplinskim vajadzēja gandrīz divpadsmit gadu, ir viņa pirmais īstais romāns. Pusautobiogrāfiskais izaugsmes romāns, kura notikumi noris sešdesmitajos gados, stāsta par Kaplinska jaunākā alter ego centieniem zaudēt nevainību un iegūt seksuālās un mistiskās zināšanas. 20 gadus vecais galvenais varonis savu neoficiālo skolotāju atrod noslēgti dzīvojošā teologā, kas ierakstīts komunistiskās varas melnajā sarakstā. Pēc garīgos un erotiskos sevis meklējumos pavadītas vasaras seksuālās un politiskās intrigas sasaistās un noved līdz zināmam risinājumam. VDK un universitātes “aparatčiki” rūpīgi pievēršas abu dzejnieku attiecībām. Skolnieks pāraug savu skolotāju, kurš, vainodams cilvēci bērnišķībā, pats izrādās liels bērns. Tāds īsumā ir romāna sižets, kur reālistiski apraksti mijas ar mistiskām vīzijām, psiholoģiska urķēšanās un kulturoloģiski pārspriedumi – ar precīzi attēlotu tālaika sociālo gaisotni, lielas jūtas ar smalku ironiju.

Šīs “atmiņā mierīgi atvedinātās emocijas” un smīnīga sekošana autora bijušajam, naivākajam Es kopā ar nepretenciozu, graciozu un dažkārt arī par sevi pasmīnošu stilu padara šo romānu par neapstrīdamu veiksmi.

Kaplinska romānam raksturīga zināma atvasaras dvesma, bet Enes Mihkelsones (Ene Mihkelson, dz. 1944) pēdējais romāns Mēra kaps (2007) ir dziļi urdīgs, drūms darbs. Atšķirībā no Kaplinska, Ennepalu un Sautera stila raituma Mihkelsones romāni uzrakstīti smagnēji, gandrīz necaurbrienami. Taču to visnotaļ attaisno tematikas smagums. Tāpat kā visi jau minētie autori, arī Ene Mihkelsone vielu romāniem smeļas savā biogrāfijā, kur rodami visi lielas traģēdijas elementi. Viņas iepriekšējais romāns Ahasvēra sapnis (2001) Eesti Ekspress aptaujā tika atzīts par labāko pēc 1991. gada iznākušo grāmatu.

Mēra kapa grūti uztveramā un nomāktā vēstītāja ir uzaugusi tantes aprūpē pēc tam, kad viņas vecāki 1949. gadā sāka slapstīties, lai, būdami “kulaki”, izbēgtu no izvešanas uz Sibīriju, – šāds liktenis Staļina laikos piemeklēja apmēram 50 000 igauņu. 1953. gadā Staļina drošības policija NKVD nogalināja viņas tēvu, un pēc diviem gadiem no slēptuves iznāca viņas māte. Vēstītāja cenšas noskaidrot, kādos apstākļos viņas tēvs gājis bojā, kāda loma šajā faktā bijusi citiem mežabrāļiem (padomju leksikā “bandītiem”), viņa sievai un tās māsai. Kurš kuru nodeva? Vai NKVD bija tik dziļi iefiltrējies starp mežabrāļiem, ka tie bija pārvērtušies tikai par bandiniekiem lielākās izlūkošanas spēlēs, kur piedalījās pat britu MI6?

Pēc Igaunijas republikas atjaunošanas mežabrāļu smagos pārbaudījumus oficiāli avoti sāka atspoguļot kā varonīgu pretošanos. Mihkelsones romāns parāda sarežģītāku stāstu. Dažkārt robeža starp kolaborāciju un pretošanos un starp pretošanos un terorismu ir neticami trausla. Mēra kaps, sērgas upuru apglabāšanas vieta, kuras atrakšana var izraisīt jaunu epidēmiju, ir metafora XX gadsimta apglabātajām atmiņām. Romāns uzbūvēts kā vēstītājas sastapšanās ar vairākām tantēm, kas cenšas atzīties savā NKVD informatora lomā, taču nespēj to pa īstam izdarīt. Mihkelsones romāns apgāž traumatiskā naratīva lētos stereotipus par vainas izpirkšanu caur atcerēšanos. Tas visai skaidri parāda, ka šādos gadījumos patiesība nedara brīvu. Un brīvu nedara arī vainas noliegšana. Mihkelsones personīgi izdzīvotais aizskar kaut ko ļoti jutīgu un būtisku mūsdienu kolektīvajā dzīvē, kur atmiņas un atcerēšanās paslepen iekarojušas vietu, kas reiz piederēja utopijām un nākotnes programmām.

Tomēr ir arī tādi rakstnieki, kas savu romānu vielu nesmeļ tieši no savas autobiogrāfijas vai personīgās pieredzes. Joprojām vēl tiek rakstītas “grāmatas ar personām, visvisādiem tēvočiem un māsīcām” – un ar dažādām sekmēm. Taču visizcilākās no tām nerunā par mūsdienu Igauniju. Drīzāk varam atrast maģiskā reālisma un New Age stila līdzības, kuru darbība norit izdomātās vai mitoloģiskās vietās, kur sajūk sapņi un nomods. Bieži rezultātu izbojā klišejisks un vārdiem pārbagāts stils, kas prasīties prasās pēc notievēšanas kūres. Lasot dažas nesen iznākušas, pat labvēlīgu kritikas vērtējumu ieguvušas grāmatas, gribot negribot prātā nāk Nabokova žēlošanās – “cik grūti cilvēkiem izskaidrot, kāpēc daža grāmata, kas šķiet līdz rīklei piebāzta ar cildenām emocijām un līdzjūtību un uztur lasītāja interesi par tematiem, kas tāli no pretrunīgajiem aktuālās dzīves notikumiem, ir briesmīgāka par literatūru, kuras lētumu aptver visi”.

Jo lielāks prieks ir atrast tradicionāli reālistisku romānu, kas iztiek bez pseidodziļdomības un pliekanības. Neapšaubāmi pats labākais rakstnieks, kurš strādā tradicionālā reālisma atslēgā, ir Matss Trāts (Mats Traat, dz. 1936). Viņa pēdējais romāns Sievas un dēli (2006) ieguva Kultūrkapitāla gada prēmiju. Tā ir daļa no apjomīga romānu cikla, kas tēlo Dienvidigaunijas zemnieku ģimenes sāgu cauri diviem igauņu sabiedrības ātrās modernizācijas un nācijas dzimšanas gadsimtiem. Pēdējā daļa mūs aizved uz trīsdesmitajiem gadiem, ekonomikas krīzes un pusfašistiskās brīvības cīņu kustības laikmetu. Trāts savu mājasdarbu ir paveicis teicami, un ciema sabiedrības slāņu attiecību detaļas pārsvarā tiek attēlotas ļoti ticami. Savā ziņā Trāta romāni aizstāj tādu sociālo vēsturi, ko līdz šim nav spējuši piedāvāt profesionālie vēsturnieki. Trāta piedāvātais sabiedrības šķērsgriezums sniedz spilgtu ainu par veselas virknes moderno cilvēku tipu straujo rašanos. Agrāk tādi lauku sabiedrībā nebija zināmi: piemēram, femme fatale, uzņēmējs, politiskais aģitators, iznirelis, bohēmietis utt. Salīdzinot ar igauņu romānu tradīcijā iesakņojušos protestantisko darba ētikas cildināšanu, Trāta skatījums ir drūmāks un graujošāks. Varbūt ar savām post factum zināšanām mēs labāk sapratīsim, cik iluzori un vienlaikus varonīgi bija igauņu saimnieku pūliņi radīt savās sētās autonomu visumu, kur viņi varētu valdīt vienlīdz suverēni kā Dievs debesīs.

Pats populārākais rakstnieks mūsdienu Igaunijā ir Andruss Kivirehks (Andrus Kivirähk, dz. 1970), kura izrādes un stāsti iztirzā jauneklīgas muļķības, jaunrades un nacionālo mītu radīšanas tematus. Popularitāti viņš galvenokārt ieguvis ar savdabīgo, burlesko, absurdo un cinisko humoru. Grūti pateikt, cik labi šāds humors sasniedz lasītāju ar tulkojuma palīdzību, jo tajā ir kaut kas būtiski igaunisks. Iepriekšējā romānā Rijkuris jeb Novembris (2002) Kivirehks smēlās vielu folklorā, lai aprakstītu dzimtcilvēku tautai raksturīgo cinisma, viltības un lētticības mistrojumu. Par spīti lokālajām alūzijām un koncentrācijai tikai uz igaunisko, šī grāmata tulkota norvēģu, ungāru un somu valodā. Darbs, kas Kivirehku padarīja slavenu, bija Ivana Orava atmiņas jeb Pagātne kā gaišzili kalni (1995), ārkārtīgi smieklīga Igaunijas XX gadsimta vēstures travestija, kur bez žēlastības tiek jokots par nacionālajiem mītiem. Vīrs, kurš zināja čūsku vārdus (2007) ir parabolisks fantāzijas žanra romāns par tādu sāpīgu tematu kā kultūras nāve, kāda konkrēta dzīvesveida bojāeja – tātad šeit vairs nebūt nav darīšana ar smieklīgu tematu. Vēstītājs ir mūžsenas meža tautas pēdējais pārstāvis, kura cilti pie malas nostūmuši tehnoloģiski “attīstītākie” zemkopji. Vārdu “attīstītākie” lieku pēdiņās, lai uzsvērtu varbūt galveno šā savādā romāna ideju – progress un regress, inovatīvisms un konservatīvisms izrādās viscaur relatīvi un maināmi vietām. Svarīgākais ir nevis paši tehnoloģiskie sasniegumi, bet ar tiem saistītie kultūras untumi, kas tiem piešķir prestižu. Meža ļaudis, kuru tehnoloģija ir maģiskā čūsku valoda, kas viņiem nodrošina iespēju izdzīvot un varu pār dabu, pakļauj ne tik daudz arkls un zobens, kā ar tiem saistītās idejas un modes. Taču šķiet, ka tas arī netiek ļoti nožēlots, jo meža ļaužu dzīve tiek attēlota varbūt ne gluži trūcīga un īsa, bet vismaz pretīga un nežēlīga gan. Šķiet, ka ar šo grāmatu Kivirehks pievienojis savu balsi diskusijai par Igaunijas demogrāfisko nākotni, kur, saglabājoties pašreizējai dzimstībai, vairs nebūs iespējams ilgi baudīt savu sabiedrību, ekonomiku, kultūru un literatūru. Tomēr šī balss ir tik orākuliska un ambivalenta, relatīvistiska un gandrīz nihilistiska, ka grūti pateikt, kādu vēstījumu tā nes, ja vispār nes.

Es nezinu, vai ir pareizi no romāniem gaidīt, lai tie sniedz panorāmas skatījumu vai vismaz priekšstatu, kāda izjūta ir dzīvot zināmā laikā zināmā vietā. Rakstnieki taču drīkst izvēlēties citus, tikpat attaisnojamus mērķus. Taču, ja nākotnes vēsturnieks ar šādām gaidām tuvotos pašreizējam igauņu romānam, viņam, visticamāk, nāktos vilties. Ja viņš prozu lasītu nevis kā dokumentu, bet kā arheoloģisku atradumu, kas pat pretēji savai gribai vēsta patiesību par to radīšanas laiku un apstākļiem, viņš varētu iegūt gluži labu priekšstatu par postkomunistiskās Igaunijas priekiem un bēdām, uzmācīgajām idejām un bailēm.

Postkomunistiskā Igaunija vēl nav dāvājusi Lielo Igauņu Romānu un varbūt nekad tādu nedāvās. Taču, ja ņemsim Tenu Ennepalu modernās identitātes nežēlīgo pētniecību, Jāna Kaplinska smalko šūpošanos starp debešķīgo un miesīgo mīlestību un privātajām un politiskajām bailēm, Pētera Sautera eksistenciālās slāpes pēc patiesās esības, kas, saduroties ar pilsoniskajām ērtībām, rada nemotivētu vardarbību, Enes Mihkelsones šekspīriskos murskuļus, kur savijas nodevība, atcerēšanās un aizmiršana, progresa skumīgo relativizēšanu Andrusa Kivirehka darbos un Matsa Trāta ciema tradīciju un moderno ieražu sadursmes attēlojumus, – tā mēs varbūt iegūsim labāku Homo Estonicus situācijas attēlojumu nekā jebkur citur.

Published 5 March 2008

Original in English
Translation by Maima Grīnberga-Preisa
First published in

© Märt Väljataga Eurozine

PDF / PRINT

recommended articles