Jums viss kārtībā?

Rubrika vēstule no sanfrancisko līča

Draugi,

pagājušajā novembrī, kad mēs atkal satikāmies Rīgā, jūs jautājāt, kā gan tas gadījies, ka tāds iesīkstējis eiropietis – un, lai būtu vēl dramatiskāk, Eiropā dzimis un skolots intelektuālis – kā es bez kādas acīmredzamas vajadzības apmeties uz dzīvi Savienotajās Valstīs. Atklāti sakot, šis jautājums man tik ļoti nepatika, ka tas manā prātā gandrīz pārauga acumirklīgā nepatikā pret jums abiem. Nu kāpēc Eiropas intelektuāļi tik briesmīgi pieķērušies savām mājām? Kāpēc viņi pastāvīgi tiepjas, ka viņu mazais, vecais, konfliktu pilnais un jau sen neauglīgais kontinents vēl joprojām ir Visuma centrs? Varbūt viņu dzinulis ir vienkāršs aizvainojums? Un vai tad tiešām nav acīmredzami, ka mūžam drusku pārāk apmierinātā Eiropas Savienība ir nākusi pasaulē no mazvērtības kompleksa iedzimtā grēka, kas ir lielāks par zemes gabalu starp Atlantijas okeānu un Urāliem?

Es personīgi esmu pilnīgi pārliecināts, ka tieši tā arī ir (un vienmēr ir bijis) – tik ļoti pārliecināts, ka man liekas pārāk garlaicīgi un gluži veltīgi debatēt par abu kontinentu kvalitāti. Vēl vairāk mani nogurdina vienīgi labi domātais projekts, kas prasa, lai es mēģinātu jūs pārliecināt, ka Savienotās Valstis patiesībā ir lieliska vieta. Galu galā, es neesmu nekāds tūrisma aģents. Bet varbūt labāk atzīties, kas man pašam nepatīk Kalifornijā (kur es, starp citu, pastāvīgi dzīvoju jau septiņpadsmit gadu, vairāk nekā jebkurā citā vietā jebkad savā mūžā – un kuru, vai nu tā ir vai nav, man tātad tik tiešām jāsauc par savām mājām)? Ja mums kopā izdosies nonākt pie atziņas, ka mēs visi jūtamies kā mājās vietās, kur dīvainā kārtā mīlam pat to, ko nevaram ciest, tad varbūt jūs pēdīgi samierināsieties ar to, ka man ir jādzīvo – un es dzīvošu – šeit līdz mūža galam, tieši tāpat, kā man liekas pavisam pašsaprotami, ka neviens nekad nepiespiedīs vienu vai jūs abus izvākties no jūsu skaistā Rīgas dzīvokļa – ja nu vienīgi, lietojot ļoti amerikānisku izteicienu, “ar kājām pa priekšu”.

Lūk, ko es visvairāk neciešu izsmalcinātajā Ziemeļkalifornijā (un man bail, ka Sanfrancisko līča piekrasti šī parādība skārusi daudz smagāk nekā mana štata siltāko un latīņu kolorīta piesātinātāko dienvidu daļu, Losandželosas un Sandjego apkārtni). Ik vakaru es mēroju ceļu no savām skaistajām biroja telpām Stenfordas universitātē (jūs tās pazīstat no dažām fotogrāfijām) līdz auto stāvvietai. Man jāiet aptuveni 350 metru, gandrīz nemanāmi kāpjot kalnā. Visbiežāk es ļoti steidzos, jo man patīk pārrasties mājās uz vakariņām laikus, un parasti es domāju galvenokārt par visiem tiem darbiem, ar ko man būtu vajadzējis – taču nav laimējies – tikt galā iepriekšējo desmit vai vienpadsmit stundu laikā. Reizēm es arī atceros, kā izdevies vai, attiecīgi, izgāzies manis vadītais seminārs, bet, ja paveicas, es prātā pārcilāju kādu jēdzienu vai teikumu, kas uzpeldēs kaut kur manos rakstu darbos vēlāk, vakarā. Tas viss nav nekas sevišķs, taču, iedams uz savu auto, es ārēji nesmaidu un reizēm pat nepamanu pazīstamas sejas, kas pieder ceļā satiktiem cilvēkiem. Iespējams, ka es izskatos “nopietns”. Baidos, ka tieši šī iemesla dēļ vienu vai divas reizes nedēļā kāda no šīm potenciāli pazīstamajām sejām ierunājas: “Jums viss kārtībā?” Izrunātajā realitātē palīgdarbības vārds “ir” (“Vai jums viss ir kārtībā?”) tik tiešām tiek izlaists, un tas šim jautājumam piešķir zināmu trauksmainas neatliekamības pieskaņu. Jūs man jautāsiet, ko tad īsti nozīmē tie pārējie vārdi. Es baidos, tas nozīmē, ka daži cilvēki, kas mani redz soļojam uz automašīnas pusi, ir nobažījušies, ka es varētu būt iegrimis dziļā klīniskā depresijā (vai vēl ļaunāk) – tikai tāpēc, ka izskatos nopietns vai koncentrējies. Būsim precīzi: es neesmu īsti drošs, vai viņiem tā patiešām liekas. Taču viņi nepārprotami vēlas domāt, ka ir spējīgi pēc manas sejas uzstādīt kādas psihiskas slimības diagnozi, jo, ja šie cilvēki to patiešām spētu, tas viņiem ļautu uzņemties psihoterapeita vai vismaz vājinieka kopēja lomu. Savos pirmajos Kalifornijas gados es vienkārši neizpratu, kas īsti notiek, tāpēc reizēm ielaidos sarunās un atvaicāju, kāpēc šie cilvēki man tā jautā. Šāda reakcija, protams, tika uztverta kā pagaidu apstiprinājums sākotnējai psihoterapeitiskajai hipotēzei. Tāpēc es samērā regulāri tiku ievilkts garās sarunās, ko man nācās pārtraukt, liekot lietā paņēmienus, kas manā Kalifornijas pasaulē tiek uzskatīti par vārdisku vardarbību. Es mēdzu atbildēt ar tādām frāzēm kā: “Nebāziet degunu manās darīšanās” vai: “Es pats varu par sevi parūpēties” un vienkārši aiziet no šādas neveiksmīgas satikšanās vietas, reizēm nevarīgi pūloties izrādīt savu nicinājumu.

Bet kāpēc tas man šķiet tik neciešami? Vai tad šie cilvēki neizrāda man savu labo gribu? Vai nav jādod zināmas atlaides par to, ka beigu beigās neviens nav mēģinājis nogādāt mani Stenfordas slimnīcas psihiatriskajā nodaļā? Patiesībā jau laikam mani tik ļoti satrauc tas murgainais potenciāls, kāds piemīt sabiedrībai, kurā ikviens garīgi pilnveidojies cilvēks (un “pilnveidošanās” sākas ar žurnāliem, kas māca mainīt savu dzīvi) vēlas uzņemties vājinieka kopēja lomu. Ņemot vērā to, ka mūsu varenā pašpalīdzības kultūra nevienu neatstāj pilnīgi neskartu, agri vai vēlu ikviens kļūst par šādu kopēju; tāds stāvoklis, gluži loģiski, noved pie galēja pacientu deficīta. Un es aptvēru, ka šis apstāklis uz visiem laikiem manu ikvakara gājienu līdz mašīnai pārvērtis par potenciālu izdevību ļaudīm ar vājinieka kopēja aicinājumu. Šī problēma man atgādina skaisto Fellīni filmu Džindžera un Freds, kurā lieta nonāk tik tālu, ka pilnīgi visi tiek uzaicināti uz televīzijas studiju, lai piedalītos Ziemassvētku programmā. Viselementārākā matemātiskā loģika jau atkal pasaka priekšā, ka šādā gadījumā nepaliek neviena, kurš šo raidījumu varētu noskatīties, un visām potenciālajām televīzijas zvaigznēm tā neizbēgami ir skumja kolektīvā vilšanās.

Šāda groteskuma pakāpe ārpus Kalifornijas var būt grūti aptverama, tāpēc, mani dārgie draugi, es minēšu vēl vienu piemēru. Jūs jau zināt, ka šo mācību gadu – tas ir mans akadēmiskā atvaļinājuma gads – es pavadu pastorāla izskata zinātniskajā centrā, kur, būdams literatūras pasniedzējs, esmu vienīgais dīvainis četrdesmit dedzīgu sociālo zinātņu pārstāvju ielenkumā. Dažas nedēļas pēc ierašanās es saņēmu ziņu, ka astoņdesmit sešu gadu vecumā nomiris mans tēvs – nodzīvojis, pēc paša domām, “piepildītu dzīvi” – un tieši īstajā laikā, lai izvairītos no pašām lielākajām muskuļu distrofijas paveida izraisītajām sāpēm. Es jutos laimīgs, ka mans tēvs ir aizgājis tieši šādi, un paziņoju Centra direktoram, ka uz nepilnu nedēļu aizlidošu uz Vāciju, lai būtu klāt bērēs. Atgriezies Kalifornijā, es darbistabā uz rakstāmgalda uzgāju divas kartītes – vienu no Centra darbiniekiem, bet otru – no visiem kolēģiem. Un šīs kartītes izrādījās rakstiska un maksimāli saasināta tā paša vecā vājienieku kopēja sindroma izpausme. Visos aptuveni piecdesmit piecu cilvēku rakstītajos līdzjūtības apliecinājumos (daži no tiem bija pat samērā gari) es neatradu nevienu mājienu uz to, ka tēva nāve, iespējams, nav bijis pats satriecošākais, jāsaka pat – “traģiskākais”, notikums manā piecdesmit septiņus gadus garajā dzīvē. Daudzi laba vēlētāji – un tas mani nemaz nepārsteidza – piedāvāja savu palīdzību un izteica labi domātu optimismu attiecībā uz manu stipro raksturu: “Jūsu sāpes noteikti pārsniedz visu, ko iespējams izteikt vārdos. Mans dārgais draugs, es esmu kopā ar Jums savās domās un lūgšanās. Un es zinu, ka, ja nu kāds ir spējīgs pārvarēt šādu pārbaudījumu, Jūs esat tas cilvēks, kuram piemīt tāda drosme un gudrība.” Un tagad iztēlojieties, kāda gan būtu pasaule, ja cilvēks, kurš spējīgs emocionāli tikt pāri savu sirmo vecāku nāvei, tiešām būtu tāds izņēmums. Taču es, jau sen apguvis savu Kalifornijas vājinieku kopēja sindroma mācību, pieklājīgi pateicos visiem par viņu “iejūtību” (vēl viens šajā pasaulē iemīļots jēdziens) un mūsu ikdienas kopējās pusdienās centos izskatīties tik skumju sagrauzts un satriekts, cik nu es to spēju. Likās, ka tas apmierina vājinieku kopēju kopienas ne pārāk slēptās vēlmes un cerības, un mūsu Jaungada svinībās es ar to izpelnījos atkārtotu jautājumu – vai brīdī, kad pagājuši tikai četri mēneši, man drīkstot atgādināt, ka dzīve jau tomēr turpināšoties un ka mani tajā droši vien vēl sagaidot dažs labs gaišs brīdis? Es gribēdams nespētu uzskaitīt visus tos ielūgumus uz koncertiem un dievkalpojumiem vai ciemos pie kolēģiem, ko saņēmu gan es viens pats, gan visa mana ģimene.

Mīļie draugi, nu jau jūs būsiet sākuši vismaz nojaust, par ko es runāju. Taču, kā es jau teicu pašā sākumā, mans nolūks nepavisam nav stiprināt jūsu antiamerikāniskos aizspriedumus. Tāpēc atļaujiet piebilst, ka pastāv satriecošs un ļoti skaists kontrasts starp slimnieku kopēju sindroma nepanesamo lēnību un tās dabiskās vides dzidro skarbumu, kurā šis fenomens dīvainā kārtā radies. Kad es izlēmu aizbraukt no Vācijas, man likās pilnīgi skaidrs, ka viena no lietām, kuru man vienmēr pietrūks, būs turienes romantiski miglainās un gandrīz vai grūtsirdīgās novembra dienas. Taču tagad, ik reizi, kad man gadās būt Eiropā kaut vai tikai dažas dienas, es ilgojos pēc Kalifornijas debesu un savu Kalifornijas dienu galējā, reizēm gandrīz sāpīgā dzidruma. Ilgas pēc šīs gaismas robežojas ar narkotisku atkarību (bet nekur nemana nevienu eiropiešu vājinieku kopēju, kas ilgotos man palīdzēt!). Vēl viena īpatnība, kura man tagad nozīmē mājas, ir Klusā okeāna piekrastes neskartie apvidi, kas ir pietiekami netālu no manas mājas, lai es varētu regulāri doties nedēļas nogales izbraucienos. Ziemeļkalifornijas pludmales nav domātas peldēm. Ūdens ir pārāk auksts, viļņi – pārāk lieli, un daudzviet jūrā čum un mudž nežēlīgas haizivis. Es ar laiku esmu iemīlējis kokus, kas tik tikko pamanās izdzīvot, paslēpušies aiz kāpām; to apveidi ļauj noteikt, kādā virzienā pūš vējš. Un es nevaru iedomāties labāku veidu, kā izbaudīt saulrietu, par to, kad tu dzer pudeli sildoša sarkanvīna ar muguru pret kāpām un ar seju pret vēju, kas pūš no Japānas.

Un te būs mans trešais un beidzamais vājinieku kopšanas stāsts. Es to esmu pataupījis vēstules beigām, jo tas ir mazliet ķildīgāks par abiem iepriekšējiem. Viens no maniem kaimiņiem kooperatīvajā namā, kurā es dzīvoju kopā ar savu ģimeni, ir kāds pasaules līmeņa zinātnieks – tik ļoti “pasaules līmeņa”, ka es riskētu atklāt viņa identitāti, ja pateiktu kaut ko vairāk par pētniecības jomu, kurā viņš guvis izcilus panākumus. Aptuveni pirms gada viņa dēls mācījās vadīt automašīnu, un tas Kalifornijā parasti – iespējams, simptomātiski – notiek, jaunā autobraucēja vecākiem uzņemoties instruktoru lomu. Un tā vienvakar, mērojot paīso ceļu līdz mājām, es attapos tieši aiz kāda auto, kas, braukdams kalnā, arvien samazināja ātrumu – gluži kā gadās ar zināmu vecumu sasniegušiem skriešanas sporta entuziastiem. Ņemot vērā to, ka šis mājupceļa posms ir vienvirziena ceļš, es gluži atļautā veidā un visai prasmīgi apdzinu priekšējo mašīnu, kas pamazām sāka braukt arvien lēnāk – un tikai tad (par vēlu!) atklāju, ka esmu aizbraucis priekšā sava kaimiņa dēlam, kurš tēva uzraudzībā mācās vadīt auto. Tāpēc es gan samulsu, taču, taisnību sakot, nemaz tik ļoti neizbrīnījos, kad nākamajā dienā saņēmu e-pasta vēstuli, kurā mans kaimiņš un tēvišķais instruktors vienā personā pārmeta man, es citēju, “neprātīgu un cūcīgu braukšanu”, izdarot dažādus tālejošus morālas dabas secinājumus un draudot ziņot par tādu visatļautību policijai, ja gadījumā kaut kas tāds vēl atkārtotos. Es savā naivitātē nekavējoties atbildēju, gari un plaši atvainojoties par savu, kā es pašironiski un, labu gribēdams, izteicos, “eiropeisko Pirmās formulas braukšanas stilu”. Atbilde uz manu atbildi parādījās monitora ekrānā jau pēc minūtes. Pat nemēģinādams mīkstināt savu skarbo toni, kaimiņš paskaidroja, ka Pirmās formulas braukšanas metodes paredzētas tikai sacīkšu trasēm (un nevis normālai satiksmei dzīvojamo māju rajonos!), un mudināja mani vērsties pie viņa pēc padoma un tālāka problēmas iztirzājuma, ja nu man, tā teikt, būtu nopietnas grūtības saprast, kāda šajā jautājumā ir pareizā nostāja.

Tas jau atkal bija tas pats – paštaisnuma un korektuma tonis (vai gan kāds brīnums, ka neglītais “politiskā korektuma” jēdziens ir radies tieši Sanfrancisko līča apkaimē – turklāt interpretējot Martina Haidegera filozofiju!), kas tik tikko piesedza mana kaimiņa milzu dusmas un acīmredzamo agresivitāti un procesa gaitā bija transformējies par piedāvājumu stāties vājinieka un kopēja attiecībās. Vai jūs varat iztēloties situāciju, par kuru viņš runā? Vai jūs varat iedomāties, ka nākamajā vakarā es nožēlas pilns zvanu pie sava kaimiņa durvīm un lūdzu, lai viņš mani apgaismo par pareizas transporta līdzekļa vadīšanas principiem un to ētiskajiem pamatiem? Man nudien atkal jāteic, ka neesmu drošs, vai mans ievērojamais kaimiņš iedomājās, ka es tiešām varētu pieņemt viņa augstsirdīgo piedāvājumu. Bet to gan es zinu – cilvēks, kurš var sevi uzdot par upuri (kā to izdarīja mans kaimiņš) un pamanās šādu stāvokli pārvērst cēlsirdīgā psihoterapijas kursa piedāvājumā, uzvarēs ikvienā korektas sociālās saskarsmes konkursā jebkur visā Ziemeļkalifornijā.

Es varu iedomāties, ka jūs, mani mīļie draugi, jautāsiet, kāpēc tas ir tā – un, taisnību sakot, nezinu, kā atbildēt. Protams, vēsturiski Savienotās Valstis ir tā “pilsēta uz pakalna”, ko, saskaņā ar pārspīlēti vērienīgiem Apgaismības laika principiem, dibinājuši reliģiski disidenti, kuri bija tik neiecietīgi, ka paši izprovocēja Britu kroņa galējo neiecietību. Bet vai šādas konfigurācijas var pastāvēt gadsimtiem ilgi? Iespējams. Skaidri es zinu tikai vienu – daudzas lietas, kas varētu būt un kam vajadzētu būt tīrajai baudai, Kalifornijas apstākļos pārvēršas par fenomenu, ko man ļoti gribas nosaukt par “vispārēju karojošu vājinieku kopšanu”. Jūs iestājaties kādā no neskaitāmajiem “grāmatu klubiem” tāpēc, ka lasīšana, jūsuprāt, gandrīz kā lūgšanas kļūs par ieguldījumu cilvēces pilnveidošanā. Ja jūs uzaicināt savu draugu doties vīna degustācijas (un vēl šā un tā) turnejā, kā tas notiek skaistajā Kalifornijas kinokomēdijā Sānceļi (Sideways), jūs gluži kā pamatskolas skolotājs sakāt, ka gribat “parādīt” viņam lielisku izklaidi. Ja jums ir sekss ar jūsu partneri, jūs izliekaties (vai, vēl ļaunāk, varbūt patiešām domājat), ka šādi vēlaties “izrādīt” viņai vai viņam maigas jūtas (it kā šim konkrētajam nolūkam valoda nebūtu daudz praktiskāks līdzeklis). Universitātes eksāmenā students tiek pamudināts kvalificēt sava eksaminatora jautājumus (vienlaikus savtīgi un visai absurdi) kā “palīdzīgus”, šādi piedāvājot pasniedzējam psihoterapeita (kādu gan citu?) lomu. Vienīgais, ko mūsu Ziemeļkalifornijas sabiedrība necieš, ir dusmas un, Dievs pasarg’, traģēdiju šī vārda oriģinālajā nozīmē – proti, eksistenciālu problēmu bez risinājuma iespējas. Tāpēc par traģēdiju mēs saucam tādas situācijas kā satiksmes negadījumus, padzīvojušu radinieku visai paredzamo nāvi un uzstādītas audzēju – lai cik labdabīgu – diagnozes.

Jūs, bez šaubām, man teiksiet, ka Rīgas intelektuāļu aprindās šādu problēmu nav, un es jums piekritīšu, vismaz virspusēji spriežot. Darot godu diženajām Centrālās un Austrumeiropas tradīcijām, latviešu intelektuāļu nopietnība un “kritiskais gars”, liekas, jau iepriekš atbrīvo no jebkādas varbūtējas nepieciešamības kaut kā līdzsvarot galēju un tādējādi, iespējams, nepamatotu laimi. Latviešu intelektuāļi neatstās mierā neko, vispirms kritiski neapšaubījuši visus attiecīgā fenomena pozitīvos aspektus. Vai tas nav labāk vai vismaz godīgāk par vājinieku kopēja sindroma svētulību? Mana pirmā reakcija ir tāda, ka absolūtā negatīvisma attieksme nav nekas cits kā novecojusi tā paša intelektuālā vājinieku kopēja sindroma versija – iespējams, Dostojevska manierē. Absolūtais negatīvisms vienmēr bijis, ja lietojam medicīnisku metaforu, vājinieku kopēja komplekss ķirurģiskā stadijā. Taču pastāvīgi noliedzoša attieksme tā īsti neattaisno pretenzijas uz lielāku patiesīgumu. Tāpēc ar klusu padomu izteikts palīdzības piedāvājums savā būtībā ir nevis tiešs pretstats “patiesi kritiskajam garam”, bet tā pati kaitinošā un vīzdegunīgā lepnība, tikai nomaskējusies par neinvazīvu un medikamentozu terapiju.

“Labāka pasaule” abos kontinentos būtu atkarīga no mūsu gatavības atmest pašcildinošās pretenzijas uz iejaukšanos citu cilvēku dzīvē, vienalga, ar vienām vai otrām metodēm. Kalifornijā man mīļi ir tie brīži, kad mēs cits citam tik vienkārši pasakām “visu labu” “ardievu” vietā. Tādos mirkļos kļūst skaidrs, ka pat kalifornieši savus vārdus neuztver pārāk nopietni. Kritiskie apgalvojumi, ka vairums cilvēku, kuri novēl “visu labu”, nenobirdinātu ne asariņas, ja jūs pēc trim minūtēm sabrauktu auto, ir smagnēja vecā stila intelektuālisma paraugs. Un Kalifornijā tādu var sastapt tikpat bieži kā Rīgā. Taču neviens nenovēl “visu labu” ar lielāku labvēlību kā tie cilvēki, kuri ietin jūsu pirkumus Kalifornijas lielveikalu pārtikas nodaļās.

Un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc es tik ļoti ceru, ka jūs drīz vien atbrauksiet un paši apskatīsiet manu mājokli Amerikas Rietumu piekrastē.

No sirds apkampju! – jūsu draugs Seps.

Published 10 March 2006
Original in English
Translated by Sabine Ozola
First published by Rigas Laiks 2/2006

Contributed by Rigas Laiks © Hans Ulrich Gumbrecht / Rigas Laiks / Eurozine

PDF/PRINT

Read in: EN / LV

Published in

Discussion