Mazo vietu prieks

Puika skrēja pieaugušajiem pa priekšu. “Visa ceļojuma laikā mēs vēl neesam satikuši nevienu latvieti,” viņš skaļā balsī paziņoja. Tas notika Londonā, jau pievakarē, ļaudis brauca mājup no darba. “Tagad būsiet,” atskatījusies noteica nepazīstama sieviete. Vēl pēc mirkļa slīdošās kāpnes sievieti aiznesa pazemē, un viņa nozuda mūsu skatienam.

Iepriekšējā vakarā viesnīcā beidzu lasīt Iana Makjuana jaunāko romānu Sestdiena.1 Tas ir stāsts par vienu dienu neiroķirurga Henrija Perouna dzīvē. Agri no rīta viņš pieiet pie loga un Londonas debesīs redz aizdegušos lidmašīnu. Pēcāk, ieslēdzis televizoru, viņš uzzina, ka “tā bijusi kravas lidmašīna, krievu tupoļevs, kas lidojis no Rīgas uz Birmingemu.”

Abus notikumus vieno pārsteigums un prieks, savāds prieks, kuru nespēja sabojāt pat tas, ka tupoļevs bijis “krievu”. Šo prieku visai precīzi raksturo Rīgā dzimušais rakstnieks Dāvids Bezmozgis intervijā Mārai Gulēnai: “Latviešiem, man liekas, tāpat kā daudzām citām mazām zemēm, ieskaitot Kanādu, ir gandarījums redzēt, ka viņi tiek pieminēti populārā mākslas darbā. Lai cik garāmejot tu tiktu pieminēts, tas tomēr ir kaut kāds apliecinājums tavai eksistencei. Tev liekas, ka normāli neviens vispār nepamana, ka tu eksistē, un tad piepeši uz tevi atsaucas kaut kādā veidā, kas, vienalga cik ierobežoti, tomēr iepazīstina plašāku publiku ar kaut kādu tavu aspektu, kaut vai tikai nosaucot pilsētas vārdu.”2 Arī pats Bezmozgis ir šāda prieka avots. Par latviešu rakstnieku viņu nevar uzskatīt, kauču vai izstiepies, taču jau pats fakts, ka viņš Latvijā tomēr dzimis un kļuvis par atzinīgi vērtētu rakstnieku Kanādā un ASV, latviešiem ļauj kaut nedaudz ar viņu lepoties un izraisa papildu interesi. Gluži tāpat ir ar Marku Rotko, Pīteru Bruku vai Jesaju Berlinu. Šis prieks ļauj uz brīdi aizmirst pat to, ka viņi taču visi ir ebreji – tādi paši kā, piemēram, Amoss Ozs, kura romānu Melnā kaste kāds latviešu literāts uzskatīja par nelasāmu tikai tāpēc, ka autors žīds.

I

Pamudinājums šīm pārdomām par prieku un sarūgtinājumu, ko spēj nest latviešu, Latvijas, kaut vai Rīgas pieminēšana kādā plaši pieejamā citvalstu literārā darbā, ir Flanerija O’Konora balvas laureātes Džīnas Ohsneres stāsts Biezāks par ūdeni, kas pavisam nesen bija nodrukāts žurnālā The New Yorker.3

Angļu valodā lasošā latviešu publika to tūliņ pamanīja un stāsta kopijas sāka riņķot elektroniskajā pastā – man tas tika piesūtīts pat divreiz. Ar piebildi, ka, lūk, kā tiek veidots vai kā pats no sevis veidojas latviešu tēls.

Ženēvas universitātes mācībspēki Ivars un Ingrīda Alkšņi jau pirms diviem gadiem, viesojoties Rīgā un uzstājoties ar šai tēmai veltītu priekšlasījumu, aprādīja, ka ārzemju literatūrā latvieši parasti tēloti kā tumši, primitīvi un ķēmīgi cilvēki, kuru kultūra ir cieši saistīta ar krieviem.4 Viņu spriedumu pamatā tobrīd gan bija pagalam liess materiāls – Žorža Simenona romāns Pēteris Latvietis5 (1994. gadā izdots arī latviešu valodā), Hansa Vernera Rihtera romāns Viņi izkrita no Dieva rokas6 un Kingslija Eimisa romāns Krievu paslēpes.7

Simenona latvietis ir bandīts (nav noliedzams, ka tā ir visai ticama sižeta līnija) un Eimisa latvieši ir tikai maza auguma un nepatīkami ļautiņi līdzās pārējiem krieviem, kas romānā okupējuši Lielbritāniju, bet Rihtera romāna latvieti piemeklē pagalam skumjš liktenis. Ir grūti kaut ko iebilst, ja rakstniekam labpaticies par vieglas uzvedības sievieti izraudzīties latvieti. Taču latviešiem daudz aizvainojošāks, manuprāt, ir fakts, ka šis tēls laikam bijis absolūti nenozīmīgs un no romāna angļu izdevuma vienkārši izsvītrots.

Jāšaubās, vai šiem un citiem literārajiem darbiem bijis pa spēkam veidot pilnasinīgu latvieša tēlu, kas savā krāšņumā līdzinātos kaut vai lapa Gilberta tēlam Knuta Hamsuna Benoni un Rozē. Drīzāk šajos sacerējumos darīšana ar jau gatavām tēla vai tēlu skrandām, aplinkus ceļā vai nejauši gūtiem priekšstatiem un aizspriedumiem, caurās vietas aizlāpot (kā to rakstnieki parasti mēdz darīt) vienkārši ar savas fantāzijas augļiem.

Ohsneres stāsts ir kaut kas krietni vien iespaidīgāks. Tas sākas tā:

1988. gada pavasarī Vasja Brkiča, uztrūkusies no sapņa, kurā bija pārvērtusies par vilku, pārkoda rīkli un turpat gultā nogalināja savu vīru. Nākamajā pavasarī Marti Kosičs, kas klezmera orķestrī spēlēja saksofonu, sajuka prātā un nogalināja visus septiņus orķestra mūziķus, bet pēc tam sadauzīja pats sevi līdz nāvei ar savu saksofonu. Vēl pēc gada, pēc kailpeldes nesen atkusušajā Daugavā, bezdarbnieks inženieris Semjons Jossels uzbūvēja lidaparātu un nositās krītot no ievērojama augstuma. Viņa sērojošā atraitne remdēja sāpes, visu nākamo gadu lasot lekcijas par gravitācijas bīstamo iedabu, taču pēc tam ļāvās noslēpumainai dziņai, metās uz sliedēm zem Rīgas–Tallinas vilciena un tika pārvērsta mīkstā masā.

Gluži kā pēc pulksteņa mazajā Krievijas ebreju emigrantu kopienā, kas mājoja nelielā ciemā netālu no Rīgas, ik pavasaris atnesa vēl kādu nāvi. Un ikreiz tēvs bija viens no pirmajiem, kas par to uzzināja, jo viņš strādāja kapsētā turpat aiz mūsu mājas. Virtuvē iezvanījās melnais tālrunis, un viņš devās rakt bedri.

Dīvainie varoņu uzvārdi ļauj domāt, ka Baltiju no Balkāniem ar grūtībām spēj atšķir ne tikai Džordžs Dabljū Bušs, bet arī rakstnieki. Savukārt iedoma, ka kaut kur Latvijā ir Krievijas ebreju apdzīvoti ciemi, izskaidrojama vai nu ar totālu analfabētismu vai arī uzskatāma par amizantu māksliniecisku paņēmienu.

Rakstīšana par vietām, kurās autors nekad nav bijis, nav nekas jauns – šī žanra klasiķis ir Žils Verns, kurš arī savā iztēlē vienubrīd bijis nobraucis teju līdz pat pašai Latvijai: “Mihailam Strogofam likās, ka viņš pēc dažām detaļām pazīst lībiešu tērpu, tāpēc viņš sprieda, ka viņa kaimiņiene ir no Baltijas provincēm.” Vēlāk Mihails Strogofs noslēpumainajā lībiešu meitenē Nadjā iemīlas. “Patiesībā jaunā meitene bija no Rīgas, viņa bija lībiete,” tātad piederīga Krievijai. Tas viss notiek Verna romānā Mihails Strogofs jeb No Maskavas līdz Irkutskai.8

Iespējams, Žila Verna fantāzija būtu metusi krietni vien radikālākus līkločus, ja viņa dzīves laikā būtu pieejams internets un tā dāvātā šķietami vieglā iespēja atrast jebkādu informāciju par jebko. Tieši internets, visticamāk, bijis Džīnas Ohsneres sabiedrotais, meklējot informāciju par norisēm Latvijā. Citādi nudien nespēju izskaidrot visas tās blēņas, ko viņa pamanījusies izbērt The New Yorker lasītāju priekšā.

Mēģinot saprast, kāpēc latvieši kāda autora darbā atainoti tā, bet ne citādi, no svara paturēt prātā darba tapšanas laiku, kas veido savdabīgu izpratnes ietvaru, kurā tad arī aplūkojamas autora aprakstītās svešādās, eksotiskās, citādās norises un ainas. Džakomo Kazanovas memuāros Rīga vispār ir tikai viens no pieturas punktiem, kas nekādi neatšķiras no visiem pārējiem. Toties Rihards Vāgners apcerē Mana dzīve raksta tā: “Es biju patīkami pārsteigts, sasniedzot Rīgu, un atrodot to pašu pazīstamo vācu elementu, kas jo īpaši caurstrāvoja it visu, kas saistīts ar teātri.”9 Vāgnera tekstā Rīgu mēs ieraugām “vācu elementa” ielogā, bet Žils Verns izmanto krievisko ielogu, kas īpaši neatšķiras no redzējuma, kāds bija raksturīgs autoriem, kas par Latviju, latviešiem vai Rīgu rakstīja laikā, kad Latvija bija daļa no PSRS, bet latvieši – tādi paši krievi kā visi citi šaipus robežai mītošie.

Ohsnerei nav šādu rāmju, vienīgi to paliekas. Paliekas, kas papildinātas ar druskām no aktuālajām ziņām. Taču arī ar tām ir negals. Domāju, Latvijā nebūs daudz ļaužu, kas kaut ko zinātu par Ruandas iedzīvotāju labajām īpašībām. Toties par sistemātiski nostrādātajām masu slepkavībām droši vien būs dzirdējis ikviens.

Arī Latvija un Rīga starptautiski pieejamajos ziņu avotos parasti pieminēta vien tad, kad te noticis kaut kas pagalam aplams. Einars Repše atzinis, ka ir citplanētietis. Britu troņmantnieks iekaustīts ar neļķi. Ebreji šauti. Krievi pazemoti. Sievietes pārdotas (tieši šodien, kad rakstu šo rakstu, BBC ziņo, Londonā uziets bordelis, kurā ar varu bijušas iespundētas arī sievietes no Latvijas). Ja ikdienas pārdomu un emociju saturu veido vien tas, ko iespējams gūt interneta ziņu portālos vai, piemēram, Panorāmā – no ceļa dubļiem salipinās pagalam nepievilcīgs tēls. Tas, ka plaši tiražētie ziņu sižeti nebūt nav visa ar maņām un prātu uztveramā realitāte, itin viegli aizmirstas – tā vienkārši ir vieglāk. Prātā paliek spēcīgākie iespaidi. Tāpat kā tūristiem. Kā pilsētas viesiem. Kā vecajam lāga Vāgneram: “Viņš aizveda mani uz savu vasaras mītni, kas, saskaņā ar Rīgas frazeoloģiju, bija “uz laukiem”, burtiskā nozīmē – uz smiltīm.”

Ohsneres stāstā Rīgas skolas tiek pārdēvētas jauno Latvijas līderu vārdos, savukārt kultūras namā agrāk tika demonstrētas garlaicīgās padomju filmas, piemēram, Orwo. Ja kāds vairs neatceras, Orwo nav vis kādas mākslas filmas nosaukums, bet gan vācu kino un fotofilmu rūpnīca – šādas kļūdas parasti sastopamas pamatskolā, nesekmīgiem skolniekiem mēģinot kaut ko nebūt norakstīt no blakussēdētājiem.

Taču tās ir tikai detaļas. Rakstniecei vajag tēlus un konfliktu. Atliek vien pameklēt, un ir: Ivaskas kundze, par kuru ir aizdomas, ka viņai rados čigāni, vai, piemēram, vienkājains Afganistānas kara veterāns un rūdīts nacionālists Māris Kalniņš, kurš, kā jau nacionālists, kas aģitē par valodas likuma pieņemšanu, pie svārku atloka nēsā sarkanu plastmasas neļķi, kas simbolizē par taisnu lietu izlietās asinis.

Teorija, ka valodas likumu latvieši izdomājuši tāpēc, lai diskriminētu krieviski runājošo ebreju minoritāti, dīvainā kārtā nav populāra pat Latvijā, taču Ohsnerei tā liekas laba diezgan, jo viņa ir uzzinājusi, ka antisemīti Latvijā ir. Tāpēc viņas Rūdis var stāstīt, ka “žīdi ir iemesls, kāpēc Latvijā pieaug bezdarbs. Un žīdu emigranti no Krievijas bija paši ļaunākie, jo nevīžo runāt latviešu valodā. Brīvdienās, kad tēvs tā pavairāk iedzēra, viņš teica, ka jaunā Latvija ir kā vilks, kas purina laukā no kažoka blusas. Visi zināja, kas tās par blusām.”

Brīžos, kad nav jāpārtiek no kāpostiem, latvieši sacep zuti ar sīpoliem, un Māris pie galda norunā tostu un izstāsta mistisku leģendu par vārnām, kas ienīst cilvēkus, turklāt Latvijā Dievs tām lēmis ķērkt krieviski un tāpēc tās ir īpaši nešpetnas. Un tāpēc tik svarīgi ir pieņemt valodas likumu, jo skolās latviešu valodā atļauts runāt tikai pusi mācību laika. Protams, var mēģināt Ohsneres stāstu interpretēt kā vārgu maģiskā reālisma joku. Ja vien tas nebūtu nodrukāts daudzmaz nopietnā žurnālā, kurā, kā vismaz licies līdz šim, nestrādā idioti. Ohsneres darbu varētu izkarināt par biedinājumu ikvienam rakstniekam – demonstrējot, cik bīstama var izrādīties štruntīga literatūra.

II

Pavisam citādāka noskaņa valda to autoru darbos, kas paši bijuši aprakstītajās vietās vai veltījuši drusku vairāk laika izraudzītās tēmas izpētei. Tas viss, protams, nesola literārā darba kvalitāti, taču rakstīto padara vismaz kaut cik ciešamu un ticamu. Vēl labāk, ja tekstā jaušama nostalģiska nots, kas īpaši tuva bijušās Padomju Savienības zemju autoriem, kolīdz viņi piemin Rīgu vai Baltijas valstis.

Tai pašā The New Yorker publicētā krievu rakstnieces Ludmilas Uļickas stāstā Orlovi-Sokolovi10 sniegta šīs nostalģijas esence: “Paveikuši nepieciešamo darba apjomu rūpnīcā, viņi devās pusotra mēneša atvaļinājumā uz Baltijas republikām, tur peldējās aukstajā jūrā, iemiga karstajās baltajās smiltīs zem staltajām priedēm, dzēra neciešamo Rīgas balzamu un riskēja apmeklēt Jūrmalas bīstamās deju zāles.” Vai kā dziesmiņā Laimīgā dieniņa dzied dīvainais krievu mūzikas klasiķis Pjotrs Mamonovs: “Man sapnī parādījās Baltija, Tallina, Rīga.”

Pie nostalģiskās literatūras, kurā aprakstītas arī norises Latvijā, Rīgā, droši vien jāpieskaita arī laikraksta The New York Times plaši pazīstamā komentāru un valodas jautājumu apskatu autora Viljama Sefaira romāns Snaudošais spiegs11 – grāmata, kas nav izcils literārs sasniegums pat spiegu romānu lauciņā, taču vismaz ar sadzīves detaļām un notikumu vietu ģeogrāfiju tur viss puslīdz kārtībā: “Liānas mājas bija viena pati istabiņa; no tās logiem pavērās skats uz 13. janvāra ielu un šauro upi. Pie sienas karājās daži revolucionāri plakāti, daži no tiem – šķībi, un fotogrāfija, kurā bija redzams pāris [..], vēl te bija drūma izskata mēbeles no sociālisma laikiem, arī šaurs dīvāns.”

Visai trāpīgi Rīgu aprakstījis arī amerikāņu rakstnieks Deivs Egers romānā Zini savu ātrumu.12 Nav ne jausmas, vai tie ir paša Egera acumirklīgie tūrista iespaidi, vai varbūt kādas uzticības personas vērojumi, taču gluži par blēņām tos nevar saukt:

Ko gan mēs gaidījām no Rīgas? Kaut ko krietni vien garlaicīgāku, daudz mazāk pašpārliecinātības. Taču, mīļais Dievs, kad izurbāmies cauri tās priekšpilsētām un nonācām pie kodola, Rīga izrādījās spoža un dzīva. Vēl septiņos vakarā pilna apgaismotiem veikaliem, viesnīcām, kazino, restorāniem, ļaudīm, kas dodas mājup lielos mēteļos un augstās pūkainās cepurēs, trolejbusiem, vai kā nu sauc tos verķus, kas brauc pa sliedēm un ir augšā piestiprināti, un tajos bija pilns ar ļaudīm, kas lauzīja galvas par vienkāršām, taču nomācošām kļūdām vai brīnījās par Dievu un viņa dāvanām, kas nez kur kavējas.

Mēs apstājāmies pie apģērbu veikala, kas atgādināja Gap un kurā strādāja vienveidīgas jaunas un vienaldzīgas sievietes. Tas bija slēgts. Mēs pieklauvējām pie loga un noraudzījāmies, kā meitenes loka drēbes un no pielaikošanas kabīnēm aizvāc pakaramos. Mēs pieklauvējām vēlreiz.

“Atvainojiet,” es teicu, kad viena no viņām pavēra durvis. Īsmataina meitene, kas atgādināja britu zēnu. “Mums ļoti vajag bikses. Vai mēs nevarētu ieskriet un kaut ko paņemt? Mēs žigli.”

Mēs pieņēmām, ka viņas runā angļu valodā, un tā arī bija. Viņa pasmaidīja, ielaida mūs un aizslēdza durvis. Es devos pie plaukta, atradu sava izmēra haki krāsas bikses un devos pie kases. Tur bija cita meitene, maza auguma, ar melniem matiem. Viņu āda, viņu visu āda bija tik bāla, rozīgi bāla.

Hends aicināja viņas uz vakariņām. Viņas atteicās. Teica, lai atnākam rītdien, un tad viņas kopā ar mums aiziešot paēst.

“Mēs rītdien braucam prom,” es teicu.

“Bet jūs teicāt, ka nupat ieradāties,” sacīja maziņā.

“Nu ja,” es teicu. “Pirms desmit minūtēm.”

Patiesībā es gribēju piekrist un palikt. Vienreiz šai ceļojumā man sagribējās parunāties arī ar jaunām sievietēm, kas nav paredzētas pārdošanai.

“Šīs mēs ņemam,” es sacīju.

“Atnāciet rīt,” garākā teica. “Kāpēc gan jūs nevarat atnākt rīt? Un rīt mēs varam aiziet paēst. Šovakar mums nav laika.”

Mēs sacījām, ka atnāksim, lai gan zinājām, ka būsim jau prom.

Mēs apmetāmies viesnīcā, senā slapju smilšu krāsas ēkā iepretī makdonaldam visa kvartāla garumā. Nosvieduši mantas, brīdi paskatījāmies britu ziņas. Viņi rādīja Parīzes–Dakāras ralliju…”

Vēl nebiju beidzis rakstīt šo rakstu, un guvu tiešu apstiprinājumu tam, cik iedarbīgas dažkārt mēdz būt šādas literāros tekstos atrodamas svešu zemju ainas. Rīgā par godu sava romāna 1979 iznākšanai oktobrī viesojās vācu rakstnieks Kristians Krahts. Pirmos un vienīgos iespaidus par Rīgu pirms tam viņš esot guvis tieši no sava paziņas Deiva Egera romāna. Un jau tad nobrīnījies, ka Rīgā, piemēram, ir krogs, kura nosaukums patapināts no Markesa darba. Kopā ar Krahtu vazājoties pa krogiem, man nekavējoši izdevās gūt dažus iespaidus, kas ikdienā gājuši secen. Droši vien tāpēc, ka sarunājāmies angliski, Vecrīgā klāt nāca visdažādāko gājumu cilvēki un vienā laidā kaut ko piedāvāja vai gribēja. Un tas nudien maz atšķīrās no Egera aprakstītā:

“Mēs uzkāpām otrajā stāvā un pasūtījām divus alus. Un vērojam ļaudis, kas steidzās āra spelgoņā murminādami, saviebušies un noraizējušies.

“Aukstāks nekā Čikāgā,” es teicu.

“Platuma grādiem vajadzētu būt tiem pašiem. Gaiss šķiet tieši tāds pats.”

“Viņi visi te pārvietojas tik ātri.”

“Visi ģērbjas melnā.”

“Un kažokādās.”

“Tiešām,” teica Hends. “Tik daudz kažokādu.”

“Gandrīz visas sievietes ģērbušās kažokādās.”

“Bet kāpēc visi ģērbjas melnā?”

“Tā izpaužas viņu iekšējā tumsa. Viņu drūmums. [Tagad sociologa balsī] Kā daudzi uzskata, latvieši slēpjas lielos mēteļos un kažokādās tāpēc, ka viņi vēlas pazust. Viņi kaunas no sava ķermeņa. Un tad vēl cepures. Pievērsiet uzmanību cepurēm, dažas no tām arī ir no kažokādām. Tās viņi velk tāpēc, ka kauns no savas galvas…

Divas sievietes pie bāra mums pamāja. Mēs pamājām pretī. Patiesībā mūs uzrunāja tikai viena no viņām. Viņai varēja būt ap gadiem piecdesmit, īsi melni mati, vīrišķīgs zods un tālu viena no otras novietotas acis, viņa izskatījās pēc mammas. Viņa mums pamāja ar glāzi un uzdeva jautājumus – no kurienes, kā mums sviežas, kur esam apmetušies. Mēs pastāstījām. Viņa no bāra pārvācās pie mūsu galdiņa. Viņu sauca Katja. Viņas draudzene palika sēžam sakrustotām kājām uz augstā bāra ķebļa, viņa bija ģērbusies plušķainā zilā kažokā, tā pūkas kņudināja viņas seju kā no spalvām darināts boa.

“Cik ilgi jūs paliek Rīga?” viņa vaicāja.

“Rītdien braucam prom,” es teicu.

“Rītdien. Jūs tikai vienu iedzert!”

“Jā,” Hends ļoti nopietni sacīja. “Mēs dzirdējām, ka Latvijā esot ļoti labs alus.”

“Kur jūs Amerika dzīvot?”

Hends atbildēja, ka Čikāgā.

“Čikāga? Vai tas ir ļoti bīstami?”

“Ļoti!” viņš sacīja.

Šī piezīme kaut kā mainīja sarunas noskaņu un pamudināja mums piebiedroties arī plušķaino sievieti. Viņas mētelis tomēr bija zaļš. Viņa noslidinājās no ķebļa un nolaidās pie mūsu galdiņa.

“Viņa nerunā angliski,” teica Katja.

Otra sieviete pasmaidīja, tad ar īkšķi un rādītājpirkstu parādīja mazu atstarpīti. “Mazliet.” Viņa atkal pasmaidīja. Viņa nopētīja mani un pēc tam daudz rūpīgāk Hendu. Viņa samiedza acis, tad atkal tās iepleta – kā kaķis. Viņa to darīja atkal un atkal. Droši vien kāds idiots reiz viņai bija iestāstījis, ka tas ir seksīgi. Viņu sauca Oksana.

“Man ļoti žēl, ka nerunājam latviski,” sacīja Hends.

“Mēs arī nē latviski,” teica Katja.

“Kādā valodā tad tu nupat runāji ar savu draudzeni?”

“Krieviski. Mēs nē latvietes. Mēs esam krievietes.”

“Ak tā. Tad jau arī jūs neesat vietējās.”

“Jā. Mēs šeit piedzimt.”

“Bet kā tad jūs varat būt krievietes?”

Viņa kaut ko pateica savai zaļi spalvotajai draudzenei un abas iesmējās – sīkus, klepum līdzīgus smiekliņus, smieklus, kas atgādināja dūrīšu vicināšanu.

“Puse Latvija ir krievi,” viņa teica.

“Ak tā,” mēs teicām. Un pieņēmām to par patiesību, kamēr nebūsim tikuši pie sava ceļveža.

“Taču viņi pret mums kā pret [viņa izbāza mēli un novicināja roku tā, it kā no galda virsmas nogrūstu kaķi]”.

“Viņi izturas pret jums slikti? Kāpēc?” Hends nerimās. Biju gatavs viņu nožņaugt.

“Kāpēc? Kā gan es zināt, kāpēc? Viņi ir korumpēti.”

“Kas?”

“Valdība. Valdība ir mafija. Šeit cilvēki labi. Bet valdība mūs negrib, un dara sliktu. Viņi ir bandīti, mafija.”

Šajos Egera romāna fragmentos aprakstītais varbūt nav nekas īpaši glaimojošs, taču būtu muļķīgi mēģināt izlikties, ka tas viss ir izzīsts no pirksta.

Arī slavenā zviedru režisora Pola Holandera filma Buy Bye Beauty it kā sniedza “pārspīlētu un melīgu informāciju” par prostitūcijas izplatību Latvijā. Tagad, kad tautas sašutums pārgājis, izrādās, ka prostitūtu Rīgā ir tieši tik daudz, lai tūristiem būtu visai grūti atšķirt viņas no pārējām sievietēm.

Arī 1992. gadā iznākušajā zviedru detektīvautora Henninga Menkela romānā Rīgas suņi Latvijas atainojums nav nekāds jaukais – salīdzinot ar garlaicīgi kārtīgo Zviedriju tā šķiet drūms un krimināli bīstams trešās pasaules kakts. Manuprāt, līdzīgs iespaids rastos, arī salīdzinot 90. gadu sākuma Latviju ar Latviju tagad.

Jaukas nostalģijas un zudušu atmiņu avots Rīga ir pašā nostalģiskākajā un jaunākajā Umberto Eko romānā Ķēniņienes Loanas noslēpumainā liesma:13

Tā mūsu mājās ienāca radio. Ļauj atcerēties, to sauca Phonola. [..] Ak, Tallina un Rīga, es vēlētos, kaut tās būtu arī uz tagadējo radio skalas, jo tur ir tikai cipari… [..] Es lūdzu, lai viņš izbeidz. Protams, es pats viņu pamudināju stāstīt, taču tagad viņš manu tabula rasa piesārņoja ar savām atmiņām [..] Man tās varēja būt pavisam citādākas: viņam piederēja Phonola, man – Telefunken radioaparāts, un turklāt, iespējams, viņš klausījās Rīgu, bet es Tallinu. Taču vai mēs patiesi varējām uztvert Tallinu? Un vai mēs klausījāmies, kā ļaudis runā igauņu valodā?

Vienīgais izskaidrojums šādai Eko “nevainībai” varētu būt tas, ka viņam neatliek īpaši daudz laika dienišķajām ziņām – līdz ar to viņa zināšana par Latviju ir drusku citādāka, viņa zināšana ir personiska un pašam sava.

III

Arī 1973. gadā iznākušajā spiegu trilleru klasiķa Frederika Forsaita romānā Odesas lieta14 nav nekā latviešiem īpaši iepriecinoša, taču pie vainas nav vis pavirši sagrābstīti priekšstati, bet gan pašu latviešu darītais un nedarītais. Tas ir stāsts par Otrā pasaules kara noziedznieku tvarstīšanu. Galvenais ļaundaris ir Rīgas koncentrācijas nometnes priekšnieks. Romānā aprakstīts gan Rīgas ebreju geto, gan tas, ka ebreju šaušanā savas čaklās rokas pielikuši arī latvieši.

Pīkstēt, ka Forsaita trilleris veido aplamu latviešu tēlu, nozīmētu jaukt cēloņus ar sekām, jo vispirms jau par šo tēlu parūpējās tie, kas šāva. Vai tikai fotografēja un pieveda šņabi. Latvijas ebreju traģiskais liktenis Otrā pasaules kara laikā un ebreju izceļošana no PSRS un padomju Latvijas ir tēmas, kas pavīd daudzu citzemju autoru darbos – arī V.G. Zēbalda grāmatā Emigranti15 vai Lūisa Sahara romānā Caurumi. Kaut gan šo autoru uzmanība pievērsta tieši ebreju likteņiem, latvieši kaut kur turpat netālu vien ir. Nekādiem Latvijas tēla veidotājiem nav ne mazāko izredžu te ko mainīt – traģiska, negatīva vai skumja pieredze ir ārkārtīgi spēcīgs rakstīšanas dzinulis. Ne velti iznīcinošas recenzijas par sliktām grāmatām ir krietni vien aizraujošāka lasāmviela nekā cildinošas recenzijas par labām. Un ļaundari – kaut vai tas pats 20. gadsimta sākumā Londonā sirojušais anarhists un bandīts Pēteris – paliek atmiņā daudz ciešāk, nekā klusi un pieklājīgi ļaudis, kas augstu vērtē darba tikumu.

Ginters Grass romānā Skārda bungas16 stāsta par kroga Pie zviedra viesmīli Herbertu Tručinski un viņa muguru, kurā pa kādai reizei krogus kautiņa laikā nazi iedūris un rētas atstājis i soms, i polis, i zviedrs. Līdz kādudien viesmīlis iegulst gultā, kaut nemaz nav sadurts: “Herberts bija nositis kādu latviešu kapteini. Tiesa gan viņu attaisnoja – viņš, kā nereti gadās šādā amatā, bija rīkojies pašaizsardzības nolūkos. Tomēr latvietis par spīti attaisnojošam spriedumam bija un palika beigts latvietis un nospieda viesmīli kā centneriem smaga nasta, lai gan par kapteini stāstīja: viņš bijis trausls vīriņš, turklāt ar slimu māgu.”

Šajā rindkopā rodamo aprakstu varētu uzskatīt par latvieša literārā tēla esenci – pats jau nav nekāds lielais varonis un stiprinieks, taču lien uz kašķi.

Taču viņš ir un paliek latvietis arī tad, kad ir beigts, kad ir sastrādājis ziepes vai gluži pretēji – vienā mierā noraudzījies, kā kaut ko aplamu dara citi. Gan tad, kad viņš ir vārgs maita, gan tad, kad izrādās krievam līdzīgāks daudz vairāk, nekā pats būtu gatavs atzīt. Un nekad viņa spēkos nebūs pašam izvēlēties, par kurām no šīm īpašībām kādam citam labpatiksies runāt vai rakstīt. Parādīšanās citu tautību autoru darbos tāpat kā citvalstu televīzijas ziņās vai avīzēs ir absolūti neobligāts eksistences pierādījums, allaž negaidīta debesu dāvana, svešinieka mierinājums. Ar papildus nozīmīgumu, spēju aizskart visdziļākās jūtas, šos pierādījumus visticamāk apvelta pašos latviešos vēl vienmēr valdošā nedrošība un bažas – aizdomas, ka varbūt tādu latviešu vēl nemaz tā pa īstam nav. Tāpēc latvietis atgādina tādu traģikomisku cilvēciņu, kas ik dienas vēlas justies kā jubilārs, pie kura ciemos nāk draudzīgi noskaņoti ļaudis un ļaunu nepiemin (šī vēlme ir biedējoši radniecīga mūslaiku Krievijas oficiālajai politikai). Un tāpēc tik nepatīkams ir pārsteigums, kad šie viesi sāk dienasgaismā vilkt nebūt ne to jaukāko un savā nekaunībā aiziet pat tik tālu, ka piemin latviešu dalību Krievijas cara ģimenes noslepkavošanā, žīdu šaušanu vai mūsu prezidenti nodēvē par raganu.

Droši vien tāpēc prieks, ko sniedz tikai Rīgas vai Latvijas vārda pazibēšana literārā tekstā, ir daudz drošāks un saldāks, nekā izvērstāks personu vai situāciju apraksts un vērtējums. Ir rasts pierādījums tavai eksistencei, nepatīkami jautājumi netiek uzdoti. Nu gluži tāpat kā mēdz runāt par nelaiķiem – vai nu labu, vai neko.

IV

Pēc tā Makjuana romāna izlasīšanas man nebija ne mazākās vēlmes atcerēties grūti paticamo ainu, kurā rakstnieks cenšas pierādīt dzejas dziedinošo vai audzinošo nozīmi. Toties mīļu prātu atceros to liesmojošo lidmašīnu, kas lidoja no Rīgas. Un romānā izklāstīto zivju zupas recepti. Es to izmēģināju. Bija garšīgi. Tā ir viena no labas literatūras iezīmēm. Neviens autors nekad nevar paredzēt, kas lasītājam no tā visa paliks prātā – kurš no brāļiem Karamazoviem izrādīsies sirdij tuvākais. Ar sīkumiem jāuzmanās. Ja zupa nebūtu sanākusi, vainīgs būtu rakstnieks.