Stāsts par ļaunuma banalitāti

Šis ir īsts stāsts, es par to esmu pilnīgi drošs. Un tas atkal ir stāsts par seksu – satriecoši, dziļi aizkustinošs stāsts. Tam jau ir pat aptuvens nosaukums: Sekstirdzniecības problēma Latvijā. Tagad vajadzīgas tikai darbojošās personas, kas tam piešķirtu konkrētus apveidus un padarītu to reālu. Tagad vajag tikai, aiz kā to visu aizkabināt.

Kad nesen man piezvanīja no kāda britu televīzijas ziņu kanāla un lūdza, lai es palīdzu viņiem “sarunāt” sižetu par sieviešu tirdzniecību Latvijā, es nekavējoties piekritu. Man šāds darbs neiet pie sirds, bet ar to var tīri labi nopelnīt, un es justos vainīgs, ja būtu palaidis garām tik vieglu naudu. Un tā šis stāsts sākās. Lorenss, minētās televīzijas Maskavas biroja žurnālists, pa e-pastu man atsūtīja sarakstu ar lietām, ko vajadzēja sarunāt. Turpmākās pāris nedēļas es pavadīju, apzvanot dažādas iestādes, lai vienotos par veselu virkni interviju. Kad es Lorensam uzrakstīju, kas ieplānots viņa četru dienu komandējuma laikā, viņš man nekavējoties atbildēja, sakot, ka tās esot īstas “zelta smiltis”.

Vizītes laikā rūpīgi izplānotos intervālos ar viņu bija piekritusi runāt valsts prezidente, vadoša amatpersona no Starptautiskās Migrācijas organizācijas, izmeklētājs, kurš vada sekstirdzniecības apkarošanas vienību, valsts prokurors, kāds ekonomists, divas par sieviešu tirdzniecību notiesātas ieslodzītās Iļģuciema sieviešu cietumā un divas sieviešu tirdzniecības upures.

Taču stāsts bija zināms jau ilgi pirms Lorensa ierašanās Rīgā. Viņam vajadzēja tikai pareizo videomateriālu un dažus iederīgus faktus, kas visu ļautu bez pūlēm savīt kopā. Bet tieši tur jau tā problēma, kā sacītu ziņu cilvēki. Sekstirdzniecība tagad ir tik plaši pazīstams stāsts, ka tas pats par sevi jau kļuvis par upuri vienām un tām pašām klišejām.

Iecerētā sižeta būtība bija uzdot jautājumu, kāpēc gadu pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā no šīs valsts seksa verdzībā vēl joprojām tiek pārdots tik daudz sieviešu. Citiem vārdiem, šim ārkārtīgi sarežģītajam fenomenam bija jātiek izskaidrotam ar socioekonomiskās loģikas vienkāršajiem argumentiem, kas apgalvo, ka trūkums ir cēlonis, kam rodas šādas traģiskas sekas. Tāda ir ziņu valoda. Tāda ir reālisma valoda. Tāda ir sociālās traģēdijas valoda.

Visas sievietes, kuras tiek pārdotas prostitūcijā, ir trūcīgas, tātad nelaimīgas, tātad izmisušas un tātad neaizsargātas. Savās ilgās pēc labākas dzīves viņas ir viegli aizvilināmas uz ārzemēm ar nepatiesiem solījumiem. Pēc tam viņām atņem pases un piespiedu kārtā liek nodarboties ar prostitūciju, līdz beidzot kādam šādā vai tādā veidā izdodas viņas izglābt. Tas ir pārāk pazīstams stāsts, bet laikam gan to nav iespējams pastāstīt savādāk.

Vērojot, kā Lorenss tiek galā ar vienu interviju pēc otras, man viņa kļuva tīri vai žēl. Būtībā viņa darbs ir uzturēt dzīvu maldīgo priekšstatu, ka pasauli iespējams pilnībā izprast kā piederošu pie lineāra un progresējoša vēstures izklāsta. Ņemot talkā patīkami gludenu balsi un dažas trāpīgas frāzes, sekstirdzniecību iespējams izskaidrot un kontekstualizēt kā mūsdienu problēmu, ko pēc tam var sākt risināt un ar laiku arī pārvarēt, līdz pēdīgi tā pārstās likties pietiekami interesanta ziņu veidotājiem. Lorensa neapskaužamais pienākums ir piemest pa pagalītei tajās fosforescējošajās liesmās, kas palēnām saēd visu pasauli.

Kamēr viņš intervēja Ilmāru Mežu, Starptautiskās Migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītāju, es izmantoju brīvo brīdi, lai patērzētu ar Natašu, britu televīzijas Maskavas biroja producenti, kura bija atbraukusi līdzi, lai palīdzētu ar tulkošanu.

Viņa parādīja man sava mazuļa fotogrāfijas mobilajā telefonā un pastāstīja par līkumoto ceļu, kas viņu novedis līdz darbam šajā ziņu kanālā. Natašas acis bija laipnas un neuzbāzīgi ziņkārīgas, un mēs acumirklī viens pret otru sajutām simpātijas. Viņa Rīgā nebija bijusi kopš 80. gadiem un ļoti interesējās par to, kādā mērā šī pilsēta pārvērtusies.

Runādams ar Natašu pie Meža kabineta durvīm, es pamanīju vairākus plauktus ar filmas Lilija 4-Ever videokasetēm. Šo filmu SMO izmanto, lai mēģinātu brīdināt jaunas meitenes, cik bīstami ir pieņemt darba piedāvājumus no ārzemēm. Šajā gandrīz neciešami brutālajā filmā stāstīts par padsmitnieci, kura dzīvo drūmā un nolaistā iedomātā bijušās PSRS pilsētā un savas naivitātes un izmisuma dēļ tiek aizvilināta uz Zviedriju novākt zemenes. Tūlīt pēc ierašanās meiteni iesloga kādā dzīvoklī, kur piespiež gulēt ar nebeidzamu rindu bezsejas vīriešu, līdz kādudien viņai izdodas aizbēgt un izbeigt šo nožēlojamo eksistenci, padarot sev galu.

Es prātoju, kāpēc gan “sekstirdzniecības problēmu” iespējams skaidrot vienīgi ar tādām filmām kā Lilija 4-Ever vai ar to pašu ziņu sižetu, kurš tika veidots manu acu priekšā. Vai tiešām tas ir tik vienkārši? Varbūt valoda šo stāstu ļauj pastāstīt tikai tādā veidā?

Sekstirdzniecību bieži dēvē par mūsdienu verdzību. Nav šaubu, ka tā ir tikpat pretīga, kā noteiktas rases cilvēku paverdzināšana, un ir pilnīgi pareizi, ka šis fenomens izpelnījies tik plašu politisko nosodījumu. Skaidrs, ka ar to jācīnās visos iespējamos veidos.

Taču, kamēr vēsturiskos vergus mūsu priekšstatos simbolizē cildena izskata vīri ar spīdīgu melnu ādu, kurus, važās sakaltus, sadzen uz koka kuģu klājiem, seksa verdzene valstu robežas šķērso gluži likumīgā kārtā, pēc pašas maldos sapinušās gribas. Viņas važas ir izmisums un lētticība. Viņas kuģis ir gulta tajā dzīvoklī vai bordelī, kur viņa iesprostota. Vai vismaz tāds ir plaši izplatītais priekšstats par to, kā ik gadu verdzībā nonāk tūkstošiem jaunu sieviešu un meiteņu.

Ir maldinoši sekstirdzniecību izskaidrot vienkārši kā mūsdienu verdzības formu – iemesli, kas pamatā seksuālajai verdzībai, atšķiras no koloniālās verdzības vēsturiskajiem cēloņiem, ja neskaita motivāciju, kas abām parādībām ir kopīga – un tā ir alkatība. Neapmierinošs ir arī skaidrojums, kas sekstirdzniecību pasludina tikai par nabadzības sekām, jo seksuāla paverdzināšana tādā vai citādā formā ir pastāvējusi vienmēr. Agrāk to vienkārši nesauca par sekstirdzniecību.

Sekstirdzniecība ir tik šokējoša ne jau ar to, ka tā vispār notiek, bet gan ar to, ka tā notiek šeit un tagad, civilizētajā Eiropā, mūsu deguna galā. Un tomēr man ir zināmas aizdomas, ka daudzu cilvēku “šokā” ir kaut kas mazliet uzspēlēts.

Prostitūtas izsenis kalpojušas kā augstākais romantiskais simbols. Viņas labāk par jebko citu iemieso to šizofrēniju, kas ir neatņemama valodas īpašība. Kino un grāmatās viņas neskaitāmas reizes attēlotas kā kritušas, klaiņojošas būtnes – ļaunā likteņa nolemtas ciešanām, taču dziļākajā būtībā labas un apveltītas ar spēju atbrīvot. Viņas simbolizē nevis iekāres objektu, bet iekāri pārvarēt iekāri.

Seksa verdzene ir sagrāvusi šo nožēlojami romantisko priekšstatu par prostitūtu, jo viņas liktenis spilgti ilustrē jauno, savā būtībā pornogrāfisko sievietes idealizāciju. Prostitūta bija vispāratzīta ikdienas dzīves sastāvdaļa, bet seksa verdzene ir šokējošs cilvēciskās piedienības pārkāpums. Šīs sievietes seksuālajā kalpībā ir iesaistītas ar piespiešanu un varu, turpretim parasta prostitūcija ir vienkārši nodarbošanās – ontoloģisks fakts, burvīgs vecs, izliecies tiltiņš, kas aizved uz vīrieša iekāres dūkstāju.

Vēsturē jebkuros laikos vergiem bija iespēja “nopelnīt” brīvību, vai nu viņi to nopirka vai arī īpašnieks viņus atbrīvoja. Seksa verdzene nedara tādu darbu, ko jebkad varētu atalgot ar brīvību. Pārgulējusi ar desmit, divdesmit, tūkstoš vīriešiem, viņa kā sieviete būtībā ir jau mirusi.

Seksa tirdzniecību nevajadzētu uztvert kā šoku. Tā ir tikai brutāls mūsdienu ekonomiskās prakses atdarinājums. Tā uzskatāmi parāda to satriecošo liekulību, ar kādu mēs izturamies pret seksu, un mūsu iztēles nožēlojamo nabadzību, kas ļauj mums to uztvert vienīgi kā mūsdienu verdzības paveidu, nevis kā pašu radītās saasināti seksualizētās kultūras groteskās sekas. Neviens stāsts par sekstirdzniecības tematu nekad nepievēršas to vīriešu dzīvei, kuri šīs sievietes izmanto kā prostitūtas. Taču tieši tur būtu meklējams patiesais stāsts.

Diezgan negaidītā kārtā tieši prezidente izteica dažas visai trāpīgas atziņas par sekstirdzniecību, kad bijām aizgājuši uz “pili”, lai viņu intervētu. Mēs ieradāmies pusstundu pirms norunātā laika, kā bija piekodinājusi viņas preses sekretāre, un, pirms iekļuvām pilī, tikām pamatīgi pārmeklēti. Tad būdīgs sargs mūs pavadīja augšup pa kāpnēm uz kādu grezni iekārtotu priekštelpu.

Operators Goga steidzīgi pārkārtoja mēbeles un uzstādīja vairākus prožektorus, lai kadrā panāktu vēlamo efektu. Ik pa brīdim pa durvīm galvu pabāza preses sekretāre, lai apvaicātos, vai mēs neesam gatavi. Gaisā jautās viegli saspīlēta gaidu atmosfēra. Vēl piecpadsmit minūtes, Goga teica. Piecpadsmit? – preses sekretāre spalgi pārjautāja. Nu, labi, piecas, Lorenss kaulējās. Un durvis no jauna aizvērās.

Pēdīgi telpā ar savu izejamo prezidentiskā vieduma izteiksmi sejā ienāca Vaira. Viņa iegrozījās savā krēslā un sarāvās no neticami spilgtās gaismas, kas nāca no Gogas noliktā prožektora viņai līdzās. Prezidente paskaidroja, ka tikko esot sniegusi divas stundas garu interviju Šveices televīzijai un apjautājās, cik gara būšot šī saruna. Es sāku prātot, vai viņa ir paguvusi paēst pusdienas. Cauri prezidentiskajai fasādei lauzās viegls aizkaitinājums.

Lorenss interviju sāka ar satriecoši stulbu jautājumu. Viņš pajautāja, kāpēc iestāšanās ES neesot mazinājusi nabadzību, kas rada apstākļus, kuros sekstirdzniecība vispār ir iespējama. Bija skaidri redzams, ka Vairu tas saniknojis, taču viņa neizkrita no uzņemtā toņa. Viņa nobēra virkni statistikas datu, lai paskaidrotu, ka Latvijas ekonomika uzplaukst un kļūst arvien stiprāka, un papildināja to ar vairākām citām banalitātēm, kuras droši vien skaita kā pantiņu bezgalīgajās intervijās, ko viņai nākas sniegt “par Latviju”.

Taču Lorenss nepārprotami centās sasaistīt kopā trīs vārdus: “Latvija”, “Eiropas Savienība” un “nabadzība”, un viņš turpināja urķēties, lai izvilinātu atbildi, kas labāk iederētos viņa iecerētajā sižetā.

Vaira uz šo pastulbo izvaicāšanas taktiku reaģēja, tik tikko manāmi novaikstoties. Viņa atzīmēja, ka Lielbritānijā vēl joprojām pastāv prostitūcija, lai gan tā arī ir Eiropas Savienības valsts, un piemetināja, ka prostitūcija ir pati senākā profesija pasaulē un droši vien paliks arī pēdējā.

Jo vairāk Vaira noskaitās, jo atklātākas kļuva atbildes. Viņa nepateica neko revolucionāru, taču nepadevās arī kārdinājumam izlīdzēties ar standarta frāzēm, kuras šādā situācijā būtu izmantojuši vairums politiķu.

Kad intervija tikpat neveikli beidzās, Vaira aši pietrūkās no sava krēsla. Lorenss viņai pasniedza savu vizītkarti un piedāvājās aizsūtīt gatavā sižeta video, taču prezidente nepārprotami bija noskaitusies – visticamāk par to, ka viņš ar saviem jautājumiem bija mēģinājis vienkāršot problēmu, kas viņai liekas ļoti sāpīga. Lorenss pats izskatījās mazliet sašļucis, tāpēc es mēģināju viņu uzmundrināt, atgādinot, ka, pateicoties Vairai, viņa rīcībā tagad ir lielisks materiāls.

Nākamajā rītā mēs sākām ar to, ka devāmies uz Rīgas lidostu – Lorenss gribēja uzfilmēt, kā, ieradušies ar lēto Ryanair reisu, pa ielidojušo pasažieru izeju straumēm vien plūst britu vīrieši. Un tik tiešām, kā pēc komandas viņi bija klāt. Daudziem acīs, kā man šķita, dzalkstīja eļļains mirdzums.

Lorenss nostājās pie izejas ar mikrofonu, cerēdams paraut kādu maliņā uz ašu interviju.

Man likās, ka ir diezgan pārdroši kaut vai netieši saistīt šos bezdomu potenciālos sekstūristus ar sekstirdzniecību. Taču, kad Lorenss palūdza Gogam uzfilmēt dažus kadrus ar Ryanair lidmašīnu uz skrejceļa, es sapratu, ka pati aviokompānija sižetā darbosies kā viens no personāžiem. “Jaunā ES – tik lēti un viegli šķērsot robežas”, vai kaut kas tikpat šaubīgs.

Tovakar sniga. Taču biezais, rāmais, skaistais putenis, bez šaubām, ne drusciņas neapslāpēja visu iereibušo, pa pilsētu joņojošo ārzemnieku miesaskārību. Lorenss gribēja kādu kadru ar “Rīgu naktī”, tāpēc mēs devāmies uz vecpilsētu, un Goga uzfilmēja dažus striptīza klubus, bārus un lielus sirojošu britu vīriešu barus.

Vienubrīd Lorenss gribēja norunāt dažus teikumus kameras priekšā, taču viņam nemitīgi uzbāzās kāds piedzēries anglis. Tas bija nervozs brīdis – šis tips neapšaubāmi bija noskaņots izkauties, tikai nebija īsti drošs, vai būtu prātīgi klupt virsū televīzijas žurnālistam. Pēdīgi ieradās viņa draugs un skandālistu aizveda, iepriekš atvainojies par biedra uzvedību. Tobrīd bija vēl tikai deviņi vakarā.

Mazliet vēlāk mēs devāmies uz naktsklubu La Rocca, lai mazliet pafilmētu tur. Es šajā klubā biju iegriezies vienu reizi, pirms daudziem gadiem, un nozvērējies nekad vairs nespert tur savu kāju – taču darbs paliek darbs. Mēs visi bijām ļoti necili ģērbušies, un sieviete pie kases mūs nicīgi nopētīja, kad es viņai paskaidroju, ka mūs gaida kluba īpašnieks. Mums pateica, ka vajadzēšot nodot garderobē mēteļus. Tad mēs palikām neveikli stāvam un gaidām, kad īpašnieks atnāks mums pakaļ.

Kāda krievu meitene uzmeta acis Lorensa diezgan pamatīgajam vēderiņam un ar žestu parādīja savai draudzenei, ka viņai nāk vēmiens. Abas nosmējās un tad no jauna pievērsa skatienu drudžaina satraukuma pilno vīriešu pūlim visapkārt. Laimīgā kārtā Lorenss šo nepatīkamo sīko incidentu neievēroja. Man no tā visa sāka šķebināt. Prātā ienāca doma: lūk, elle zemes virsū.

Drīz ieradās īpašnieks un izvadāja mūs lielā ekskursijā pa savu plašo naktsklubu. Viņš izturējās ļoti draudzīgi, bez šaubām, tikai priecājoties par bezmaksas reklāmu britu televīzijā. Pārlaidis acis milzīgajam ļaužu pūlim, kas demonstratīvi vēroja cits citu vērojam cits citu, es apvaicājos, cik no tiem cilvēkiem, kas tovakar atradās klubā, pēc viņa domām, nakti pavadīs ar gadījuma partneri. Viņš par šādu jautājumu pasmējās. Aptuveni divdesmit pieci procenti, viņš sacīja. Iespaidīgs skaitlis, es atbildēju. Tāpēc jau viņi šurp nāk, paskaidroja kluba īpašnieks.

Mēs ar Natašu iekārtojāmies Studio 69 un mazliet iedzērām, kamēr Lorenss ar Gogu staigāja apkārt filmēdami. Ap stieni, šo banālāko un neerotiskāko no visiem falliskajiem simboliem, centīgi tinās striptīza dejotāja. Uz nelielās deju grīdas miegaini kustējās vairākas štata “daiļavas”, gaidīdamas, kad pienāks kāds vīrietis un piedāvās viņām iedzert.

Likās, ka Nataša šajā situācijā jūtas ļoti neērti. Viņa pastāstīja, ka tās kurpes, kas šīm sievietēm bija kājās, Maskavā esot “pērnā gada mode”. Man Natašas vārdi likās aizkustinoši, un es viņai pieķēros vēl vairāk. Viņa nepārprotami jutās nedroši, sēdēdama šeit, visu šo “skaisto” sieviešu ielenkumā, ģērbusies savā biezajā, koši svītrotajā džemperī. Es mēģināju viņu kaut kā mierināt, sakot, ka šīs sievietes dejo ar galvu, nevis ar sirdi, un piezīmēju arī, ka naktsklubs ir pati gaistošākā no visām ilūzijām. Vajag tikai nospiest gaismas slēdzi, un visa atmosfēra acumirklī būs pagalam.

Ap pusnakti mēs devāmies prom un bijām satriekti, ieraugot, cik gara rinda stāv ārpusē. Vīrieši lielākoties bija krievi un manās acīs izskatījās tik absolūti vienādi, ka tikpat labi būtu varējuši stāvēt militārās parādes ierindā. Tas bija ārkārtīgi nospiedošs skats, un es mašīnā iekāpu pats pirmais.

Neizbēgamā kārtā vissvarīgākajiem kadriem sižetā vajadzēja būt no intervijas ar pašiem sekstirdzniecības upuriem un ar viņu tirgotājiem. Šie cilvēki ir tie, kas visu šo stāstu padara par realitāti. Viņi ir ziņas. Viņi ir neskaitāmu ANO ziņojumu, konferenču, politisko diskusiju un šokējošu avīžrakstu izejviela.

Mēs pavadījām pāris stundas Iļģuciema cietumā, kur Lorenss sarunājās ar trim sievietēm, kuras notiesātas par sekstirdzniecību. Tika samaksāts honorārs, par kuru es iepriekš biju vienojies ar Iekšlietu ministrijas sabiedrisko attiecību darbinieku. Viņš iesākumā minēja 50 latus katrai no sievietēm, bet es sacīju, ka tas būtu par daudz. Galu galā, viņas taču ir notiesātas sieviešu tirgotājas! Taču bez atlīdzības viņas kameras priekšā atteicās stāties, tāpēc es piedāvāju divdesmit latus katrai, un viņš sieviešu vārdā piekrita.

Pirms intervijām kāds cietuma darbinieks izrakstīja kvīti par katru no 20 latu honorāriem; tas atstāja lielu iespaidu uz Natašu. Viņa man paskaidroja, ka Krievijā šī nauda nonāktu taisnā ceļā paša ierēdņa kabatā – pieņemot, ka viņiem vispār kāds atļautu cietumā filmēt.

Pirmās divas sievietes ieradās, uzcirtušās savās labākajās drēbēs. Viņas runāja krieviski. Nataša tulkoja. Lorenss māja ar galvu. Goga filmēja. Es noskatījos. Mani gribot negribot satrieca viņu ikdienišķums. Likās, ka es viņām simtiem reižu esmu gājis garām uz ielas. Bet ko tad es gaidīju? Sievietes monotonās balsīs paskaidroja, kāpēc viņas to darījušas. Viņas sacīja, ka pašas esot kļuvušas par upuriem tiem vīriešiem, kuru labā strādājušas. Un tad viņas atgriezās savās kamerās un, jādomā, pārģērbās savās cietuma drēbēs.

Pirmās divas sievietes Lorenss noklausījās diezgan vienaldzīgi – viņu stāstītais īsti neiekļāvās iecerētā sižeta rāmjos. Taču trešā uz viņu atstāja lielu iespaidu. Mēs viņu filmējām siluetā viņas pašas kamerā, lai aizsargātu anonimitāti. Sieviete asaraini paskaidroja, ka neesot vainīga, viņa esot neprātīgi mīlējusi to vīrieti, kura interesēs tirgojusies ar sievietēm, un viņai neesot bijis ne jausmas, ka ārzemēs tās sagaida tik briesmīgs liktenis. Gan Lorenss, gan Nataša no mazās kameras iznāca, līdzjūtīgi šūpodami galvas.

No daudzajiem cilvēkiem, kurus mēs šim sižetam intervējām, man vissvarīgāk likās sastapt pašus upurus. Šīs sievietes bija ļoti grūti atrast. Ikviena NVO, uz kuru es piezvanīju, man atbildēja, ka aizsargā sievietes, kas viņiem lūdz palīdzību, garantējot anonimitāti. Visnotaļ cienījama politika, man jāteic, taču mums tik un tā vajadzēja atrast kaut vai tikai vienu sekstirdzniecības upuri, kura būtu gatava pastāstīt par pieredzēto – citādi nekāda sižeta vienkārši nebūtu. Es pat apjautājos, vai mums nevarētu palīdzēt LTV, zinādams, ka viņi veidojuši vairākus sižetus par šo tematu. Valsts televīzijā man ieteica pastaigāt pa Čaka ielu un parunāt ar kādu prostitūtu.

Pēdīgi mēs Čaka ielā atradām kādu NVO, kuras direktore sacīja, ka varot sameklēt divas sievietes, kuras par zināmu atlīdzību būtu ar mieru parunāt. Telefona sarunā viņa paskaidroja, ka sievietes esot ļoti trūcīgas un viņām nepieciešama jebkāda iespējamā palīdzība.

Mēs turp devāmies sestdienas pēcpusdienā. Kāpņu telpā uz katra laukumiņa atradās pa akmens skulptūrai – neko tādu es vēl nebiju redzējis. Direktore, sabiedriska un apaļīga neliela auguma krieviete, paskaidroja, ka šajā mājā augstāk dzīvojot kāds tēlnieks un apvaicājās, vai es nevēloties viņa telefona numuru. Es sacīju, ka tas nav vajadzīgs.

Uzvārījusi mums pa tasei tējas, viņa kādu stundu stāstīja par savu darbu. Es okšķerēdams izstaigāju viņas biroju, pūlēdamies atrast kādu pavedienu, kas palīdzētu saprast, kāpēc viņa ar šo lietu nodarbojas. Viena telpa bija pilna ar pašiem elementārākajiem medicīnas piederumiem, ar kuriem tiekot pārbaudīts šeit ieradušos sieviešu veselības stāvoklis. Es pajautāju, vai viņa ir ārste, un viņa atbildēja, ka esot, lai gan man par to radās nopietnas šaubas. Pie sienas varēja apskatīt dažus šaubīga izskata sertifikātus, kas vēstīja, ka viņa apmeklējusi šādas un vēl tādas sekstirdzniecības jautājumiem veltītas konferences, bet nekas neapliecināja viņas medicīnisko kvalifikāciju.

Ieradās pirmā sieviete, un Goga sagatavoja intervijai apgaismojumu un kameru. Lorenss no istabas iznāca jau pēc desmit minūtēm, ar žestu rādīdams, ka viņa esot pilnīgi nenormāla. Es pajautāju, kāpēc. Lorenss pačukstēja, ka, cik nu viņš saprotot, šī sieviete brīvprātīgi devusies uz Vāciju strādāt par prostitūtu, un viņas pieredzētajam neesot nekā kopīga ar sekstirdzniecību, kam galu galā veltīts viņu sižets. Man par lielu pārsteigumu sieviete aizgāja, atteikusies no norunātās samaksas.

Tad atnāca otrā sieviete. Viņai piemita drūms skaistums, kas viņai lika izskatīties vecākai par viņas 26 gadiem. Taču smaids bija burvīgs – draudzīgs un patiess kā mazliet skumjam un kautrīgam bērnam. NVO direktore pateica, ka šī sieviete tikai pirms nedēļas uzzinājusi, ka ir inficējusies ar HIV. Viņa bija pārliecināta, ka ar vīrusu aplipināta tajā laikā, kad turēta gūstā Vācijā.

Viņa tika filmēta siluetā pie loga – uz nomācoši pelēkas Rīgas dienas fona. Es izgāju no istabas. Man negribējās dzirdēt šo stāstu. Es to nezin kāpēc nespēju izturēt.

Pēc pusstundas, kad no istabas iznāca pārējie, visi bija klusi un nomākti. Es pajautāju Natašai, kāds viņai licies sievietes stāsts. Nataša atbildēja, ka tas bijis neticami šausmīgs. Viņa tulkodama esot raudājusi. Un sieviete raudājusi stāstīdama. Es pajautāju, vai Nataša šim stāstam noticējusi. Ikvienam vārdam, viņa atbildēja.

Pēc intervijas es kopā ar jauno sievieti uzsmēķēju kāpņu laukumiņā. Lai gan sieviete bija no Ventspils un viņai bija latviešu vārds, tomēr latviski viņa nezināja tikpat kā neviena vārda. Mēs smēķējām klusēdami. Es viņas klātbūtnē jutos briesmīgi apmulsis. Šis sižets pat nebija par viņu. Viņa to nekad neredzēs. Viņai no tā nebūs nekāda labuma. Tas nekādā veidā nemainīs viņas dzīvi.

Sieviete Natašai bija stāstījusi, kā tajā prieka namā, kur viņa turēta, viņai vajadzējis nostāties ierindā kopā ar visām pārējām prostitūtām ik reizi, kad ieradies kāds vīrietis, kurš gribējis seksu. Bet visi vienmēr izvēlējušies tieši viņu – atkal un atkal. Raugoties šajā sejā, es sapratu, kāpēc tā. Nedomāju, ka tā būs noticis viņas pievilcības dēļ (lai gan, bez šaubām, daudzi vīrieši viņu izvēlējās tieši tālab). Drīzāk jau tāpēc, ka viņa izskatījās tik… Nē, tam, kā viņa izskatījās, nav apzīmējuma. Bet es nekad neaizmirsīšu to abstrakto siltumu, ko sajutu, raugoties uz šo sievieti.

Sižets bija gatavs. Lorenss sacīja, ka tagad viņiem vajagot vēl tikai dažus kadrus, kas parādītu abas Rīgas galējības. Vispirms mēs aizbraucām uz Maskačku, un Goga sajūsmā filmēja pussagruvušas vecas dzīvojamās mājas un streipuļojošus večukus. Tam vajadzēja simbolizēt nabadzību. Tad mēs atgriezāmies centrā, kur viņš uzfilmēja apmierināta izskata cilvēkus pie lielveikala Stockmann, lai parādītu pārticību.

Tovakar mēs ēdām Čarlstonā. Visi bija lieliskā omā – viņi bija uzņēmuši lielisku sižetu un varēja atgriezties mājās dienu ātrāk nekā bija paredzēts, jo viss bija noritējis tik gludi. Mēs patīkami noreibām un aizrautīgi spriedelējām par lietām, kuras es tagad vairs neatceros.

Beigu galā, kad sižets tika parādīts televīzijā, es to nemaz nenoskatījos. Man likās, ka nozīme ir tikai tai neaprakstāmajai izteiksmei, ko es redzēju sejā sievietei, ar kuru kopā izsmēķēju cigareti ledaini aukstajā kāpņu laukumiņā, līdzās mākslinieciski izcirstajam akmens klucim.

Published 21 February 2006
Original in English
First published by Rigas Laiks 2/2006

Contributed by Rigas Laiks © Tim Ochser / Rigas Laiks / Eurozine

PDF/PRINT

Read in: EN / LV

Published in

Discussion