Pāris vārdu par kutelīgo pornogrāfijas jautājumu

Līdz šim brīdim, kad esmu iekārtojies pie rakstāmgalda un savas mājas ērtībās rakstu šos vārdus, man gadījies daudz lasīt par pornogrāfiju un daudz to arī aplūkot. Ja salīdzinām, tad pēdējo es droši vien esmu darījis vairāk nekā pirmo. Taču ne viens, ne otrs galu galā nesniedza nekādu apmierinājumu. Abstraktajā sfērā tiklab prāta meklējumi kā seksuāla iekāre tiecas pēc nesasniedzamiem mērķiem.

Pornogrāfija mani fascinējusi jau kopš maigā septiņu gadu vecuma, kad pamatskolas rotaļu laukumā es uzgāju samirkušu un saņurcītu žurnāla lapu. Tajā bija tuvplānā redzama iepletusies sievietes vagīna, ko ieskāva melna kaunuma apmatojuma kušķis. Attēls bija vienlaikus aizraujošs un pretīgs. Man radās sajūta, ka es skatos uz kaut ko aizliegtu, uz kādu rupju noslēpumu, kas nācis gaismā.

Taču tas bija pirms interneta, pat pirms video ēras. Tagad pornogrāfija savās daudzajās izpausmēs ir pieejama brīvāk nekā jebkad. Lai ar to sadurtos bērni, nav vajadzīgs, lai nejauša vēja brāzma pie viņiem atpūš izplēstu žurnāla lapu, un viņiem nav arī slepus jāšķielē uz veikalu augstākajiem plauktiem. Pornogrāfijas valoda ir tik tālu iespiedusies vispārējā apritē, ka būtībā daudziem cilvēkiem kļuvusi par šifrētu domāšanas veidu.

Pornogrāfijai veltīts milzum daudz akadēmisku pētījumu. Vai tā ir piedauzīga? Vai tā ir amorāla? Vai tā pazemo sievietes? Vai tā nonivelē seksu? Vai tā mudina uz seksuālu vardarbību pret sievietēm? Un jautājumu klāsts tikai plešas plašumā: esejas dzemdina jaunas esejas, neoloģismi iedvesmo jaunus neoloģismus, metaforas laiž pasaulē jaunas metaforas. Jā, mēs visi zinām, ka pornogrāfija ir ārkārtīgi nozīmīga joma, bet kāda tad tieši ir šī nozīme?

Kāda mana drauga draudzene reiz pajautāja, vai es nevēloties bez piepūles nopelnīt drusku naudiņas, rakstot īsus stāstiņus pornogrāfiskiem žurnāliem. Tu labi raksti, viņa teica, tev taču tas nesagādās nekādas grūtības. Naudu man tiešām vajadzēja, un es nolēmu pamēģināt. Taču tas izrādījās viens no grūtākajiem rakstu gabaliem, ko es jebkad biju mēģinājis sacerēt. Reiz dzīvoja kāds vīrs ar milzonīgu pimpi; viņš satika kādu sievieti, kura izmisīgi gribēja šo pimpi sev – viņa lūdzās un diedelēja, lai dabūtu to sev pakaļā, mutē, visos iespējamos veidos, līdz pēdīgi alkatīgi norija viņa izsviesto sēklu kā kaķis krējumu. Beidzās ar to, ka es tā arī nespēju pabeigt šo stāstu, ja to patiešām tā var apzīmēt. Es pārāk stipri mīlu valodu, lai pakļautu to šādai spīdzināšanai ar pilnīgu bezjēdzību.

Pornogrāfija ir ārkārtīgi komplicēts fenomens, neraugoties uz tās šķietami primitīvo fasādi. Pats vārds ir 19. gadsimta vidū radies termins, kas atvasināts no pornographos – porne (prostitūta) un graphien (rakstīt). Tā etimoloģiskās un vēsturiskās saknes ir visai daiļrunīgas. Burtiski tulkojot, pornogrāfijas ideja sakņojas sievietes seksuālajā verdzībā un pakļautībā.

Līdz salīdzinoši nesenam laikam pornogrāfija bija sociāli slēpjama nodarbošanās, kas neiznāca ārpus netīrām sānieliņām, blāvi apgaismotiem pagrabiem un tamlīdzīgiem mītiskiem sociāliem kaktiem. Viktorijas laikmeta ļautiņiem šī lieta neapšaubāmi gāja pie sirds, un viņi savām pornogrāfiju cienošajām atvasēm mantojumā atstāja plašas sēpijas toņa foto kolekcijas, kurās bija redzamas apaļīgas melanholiska paskata sievietes visdažādākajās seksuālajās pozās. Daži no šiem attēliem ir ārkārtīgi atklāti un bez mazākajām grūtībām iekļaujas salīdzinoši mūsdienīgā hardcore pornogrāfijas jēdziena rāmjos.

Taču tikai 20. gadsimta 70. gados pornogrāfija tā pa īstam ienāca vidusmēra apziņā. Pornogrāfijas industrija radās vispirms Skandināvijā, pēc tam Savienotajās Valstīs, un tad, 80. gados, kad uzradās video un drīz pēc tam arī internets, tā beidzot atrada līdzekļus savu produktu masveida izplatīšanai cilvēku dzīvojamo un guļamistabu privātajā valstībā.

Es atceros, kad pirmo reizi skatījos “porno”.

Man toreiz bija aptuveni 13 gadi. Mēs ar diviem draugiem pielauzām mūsu vietējā pārtikas veikaliņa indieti iznomāt mums vienu filmu “zem letes”. Viņš pagaidīja, kamēr veikalā nebija neviena cita pircēja un tad, viszinīgi piemiegdams ar aci, pasniedza mums kaseti. Mēs līksma satraukuma pilni metāmies uz mana drauga māju un iebāzām melno kasetes kluci video magnetofonā. Kad filma beidzot sākās, es nudien nespēju noticēt pats savām acīm. Es atceros, ka, sēdēdams tur uz grīdas, izmisīgi sasprindzinājis acis, lai aprītu miglainās bildes manā priekšā, es iztrūkos no tā, cik neticami izslējies mans loceklis.

Tur, tieši manu acu priekšā, bija vīrietis un sieviete un viņi tik tiešām drāzās! Neko tādu es vēl nekad nebiju redzējis. Man bija gadījies uz mirkli ieraudzīt kailas krūtis un aptumšotus pāru siluetus, kas filmās mīlējās liegas mūzikas pavadībā. Bet šis bija kaut kas pavisam cits. Šis bija rupjš, neizsmalcināts un traks sekss. Un likās, ka viņiem abiem tas sagādāja tādu baudu! Viņš vaidēja, un viņa stenēja. Viņa teica: “Drāz mani spēcīgāk!”, un viņš bija tik laipns, ka tiešām drāza viņu spēcīgāk. Viņš mētāja viņu uz vienu pusi un uz otru, un es satraukumā siekalojos kā idiots.

Tas bija ļoti sen, un es ceru, ka tagad es vairs neesmu gluži tik naivs. Taču līdz šai baltai dienai mani nav beigusi fascinēt un tikpat lielā mērā arī nepatīkami uztraukt pornogrāfijas ticamība – tas, kā tā gandrīz kā līme sagūsta jutekļus.

Svarīgi atcerēties, ka pornogrāfija pirmkārt un galvenokārt ir prece, un kā tāda tā ir pakļauta zināmiem likumiem. Tie, kuri to ražo, vēlas, lai tie, kuri to patērē, patērētu to vēl lielākos daudzumos. Vienkārši izsakoties, pornogrāfijas mērķis ir stimulēt tās patērētāju seksuālo uzbudinājumu.

Pavirši iemetot skatu jebkurā interneta katalogā, atklājas satriecoša pornogrāfisko kategoriju daudzveidība: anālais sekss, hardcore, minets, bukkake, ejakulācijas momentuzņēmumi, grupveida izvarošana, piedzērušās sievietes, pērieni, dibeni, krūtis, kājas, pēdas, grūtnieces, skolnieces, blondīnes, brunetes, rudmates, meičas, lesbietes, slavenības, bikini, veļa, starprasu sekss, sekss japāņu animācijā, fistings, čuras, ekskrementi, smēķēšana, izvarošana, incests, aziātes, latīņu sievietes, krievietes, un tā šis saraksts turpinās bezgalīgi, turklāt katra kategorija ir iedalīta neskaitāmās apakšgrupās, īpaši jau tā saucamo fetišu jomā.

Tomēr šī šķietamā dažādība tikai maskē izmisīgo iztēles trūkumu, kas ir pornogrāfijas pamatā. Tas ir auksts, aprēķina pilns un caurcaurēm cinisks produkts, kas radīts nevis, lai apmierinātu, bet lai vēl tālāk kārdinātu tos daudzos, kuri to regulāri lieto. Savas pašos pamatos nereālās un abstraktās dabas dēļ pornogrāfija vienkārši nevar sniegt apmierinājumu.

Bieži dzirdēts apgalvojums, ka pornogrāfijas uzplaukums un izplatīšanās lielā mērā ir vīriešu sazvērestība un ka tā radīta, lai kompensētu sieviešu pēdējo gadu desmitu politiskos iekarojumus. Doma ir tāda, ka pornogrāfija kā fenomens, kas sievietes visaugstākajā mērā padara par seksuāliem objektiem, netieši sastopama ne tikai detalizētās seksuālās ainās, bet arī daudz plašākā kultūras sfērā, sākot no skaistumkopšanas un modes žurnāliem un beidzot ar kosmētikas reklāmām un popmūziku. Iznākums ir tāds, ka sievietes kļūst arvien nedrošākas par sevi un atsvešinās pašas no saviem ķermeņiem.

Tajā nenoliedzami ir zināma patiesība. Nav šaubu, ka pornogrāfija ir vīriešu valoda un ka tā nododas sieviešu izmantošanai un pazemošanai seksuāla apmierinājuma vārdā. No plašās pornogrāfijas industrijas vīrieši ir ieguvēji. Sievietes nav. Pavisam vienkārši.

Kad Anabella Čonga, Lielbritānijā dzimusi singapūriete, mēģināja uzstādīt “pasaules rekordu”, nododoties seksam ar 300 vīriešiem, gandrīz sāpīgi nebaudāmo rezultātu visi varēja vērot dokumentālajā filmā Sekss – stāsts par Anabellu Čongu. Čonga gulēja, kājas plati iepletusi, pēc visa spriežot, labprātīgs upuris uz šī altāra, un tikmēr, kā likās, nebeidzama kailu vīriešu rinda gaidīja savu kārtu, apātiski masturbējot, lai ilgās gaidīšanas laikā nezaudētu erekciju. Iesākumā Čonga teatrāli stenēja un valbīja acis tēlotā ekstāzē, bet pēc kāda laika sāka skanēt jau nepārprotami sāpju vaidi. Pēc 251 vīrieša viņa beidzot pielika punktu.

Visā dokumentālās filmas laikā Čanga mēģina attaisnot savu “profesionālās” porno aktrises “karjeru”. Viņa teoretizē par pasīvi aktīvām attiecībām un par to, kā pornogrāfija sievietēm bijusi atsvabinošs spēks. Taču pornogrāfijas industrija, pie kuras Čonga sevi naivi pieskaitīja kā līdztiesīgu dalībnieci, viņu rupjā veidā izmantoja. Viņa tā arī nesaņēma apsolītos 12 000 dolāru, bet viņas maksts šīs rekordpiepūles rezultātā tika nopietni savainota.

Pēc gada Čongas rekords tika labots par 50 vīriešiem. Un vēl pāris gadus vēlāk kāda pornozvaigzne vārdā Hjūstone to aizēnoja, pārguļot ar 500 vīriešiem pasākumā, kas tika nodēvēts par Hjūstones 500. Viņa tika ļoti kritizēta par to, ka nebeidzamā šova gaitā atvēsināja savu vagīnu ar ledu.

Pornogrāfija ir pārāk komplicēta, lai to varētu izprast tīri politiskos terminos. Tas nozīmētu ķerties pie metaforas ar metaforu. Pornogrāfija ir strukturēta, pamatojoties uz apšaubāmo soft/hard polaritāti, un debates par to vienmēr atgriežas pie tikpat neadekvātās labā/sliktā dihotomijas. Jautājumam vajadzētu būt nevis, vai tā ir laba vai slikta, tikumīga vai amorāla, bet kāpēc tā vispār pastāv? Pornogrāfija ir tiktāl piesātinājusi kultūru, ka nepieciešams to izprast kā patstāvīgu fenomenu. Vīriešus, sievietes, pusaudžus, bērnus – tā skar visus, pat tos, kuri to nekad nav skatījušies. Nesens pētījums parādīja, ka vērā ņemamu sieviešu skaitu viņu draugi un vīri ir lūguši atkārtot kādu seksuālu aktu, kuru redzējuši pornogrāfiskā filmā. Dzīve ir sākusi imitēt pornogrāfiju gandrīz groteskā parodijā.

Senāk mana darbavieta atradās virs kādas Vecrīgas foto darbnīcas. Es iepazinos ar jaunu sievieti, kura tajā strādāja, un mēs mēdzām šad un tad kopīgi uz ielas uzsmēķēt un patērzēt. Reiz es aiz tīras ziņkārības pajautāju, vai cilvēki kādreiz atnes attīstīt arī filmiņas, kurās viņi nodarbojas ar seksu. Viņa manī pavērās tā, it kā es būtu uzdevis smieklīgāko jautājumu pasaulē. Jūs neticēsiet, cik bieži mums tādas nes, viņa sacīja. Viņi ik dienas saņemot vairākas šāda veida foto filmiņas, dažas pat ļoti atklātas. Viņa teica, ka es dažas varot apskatīt, ja vēloties; viņa esot izgatavojusi dublikātus savai personīgajai kolekcijai.

Tas mani tik ļoti ieinteresēja, ka es nekavējoties noliku savu pusizsmēķēto cigareti un devos taisnā ceļā uz darbnīcas dziļumiem. Viņa pārliecinājās, ka tuvumā neviena nav, un tad izvilka no skapīša milzīgu fotogrāfiju kaudzi. Es tās šķirstīju tādā ātrumā, ka radās gandrīz vai tādas kā filmiņas efekts, un tas, ko es redzēju, mani satrieca. Vienā fotogrāfijā jauna meitene dzīvojamās istabas vidū uz grīdas nodevās seksam ar četriem vīriešiem. Taču visvairāk mani ieinteresēja pati istaba. Tā bija mēbelēta tajā sāpīgi ikdienišķajā stilā, ko es esmu redzējis jau tik daudz reižu – tikpat labi tas varētu būt gandrīz jebkurš Rīgas dzīvoklis. Mani pārsteidza arī tas, cik nevainojami kārtīga šī istaba bija, ja nepievērš uzmanību ķermeņu kaudzei plānvidū uz paklāja. Kad šī sieviete nespēlēja pornogrāfiju, viņa savu māju neapšaubāmi uzturēja lieliskā kārtībā.

Vienā apnicīgi skumjā fotogrāfijā pēc otras bija redzams viens un tas pats. Pa starpu savām izdarībām šie entuziasma pilnie “amatieri” (tā pati par sevi ir populāra pornogrāfijas kategorija) raidīja neveiklus skatienus fotoaparāta virzienā (drīzāk ar teatrālu grimasi nekā ar smaidu). Nebija pat svarīgi, kas atrodas objektīva otrā pusē. Šo aktu ar nozīmīgumu piepilda pats fotoaparāts, pārvēršot priekšnesuma izpildītāju skatītājā un subjektu – objektā. Pornogrāfijas galvenā pievilcība slēpjas tās divdomīgajās attiecībās starp subjektivitāti un objektivitāti un solījumā izmantot seksuālu baudu kā līdzekli pārvarēt pašam sevi.

Džons Bergers ir pētījis aktu Rietumu mākslā un to, kā pliknis tiek uztverts caur tā klātbūtni: vīrieša klātbūtni definē tas, ko viņš ar jums vai jūsu labā var izdarīt, sievietes – tas, kā viņu uztver un kā viņa uztver to, kā viņu uztver. Pornogrāfija pieturas pie tiem pašiem principiem. Liela daļa no feministu iebildumiem pret pornogrāfiju balstās tieši uz šo ideju, proti, ka tā sievieti definē kā pasīvu, nevis aktīvu, kā objektu, nevis subjektu, kā “citu”, nevis “patību”.

Tiesa, pornogrāfija neapšaubāmi padara sievietes par objektiem un izstrādā primitīvu seksualitātes anatomiju, ko vīrieši izmanto kā šablonu, kad spriež par sievietēm un viņas vērtē. Tomēr galu galā tieši pats sekss ir šīs postošās vīriešu un sieviešu nesaprašanās galvenais upuris.

Pornogrāfija pamazām ir iesūkusi seksa ideju savā jēdzieniskajā sfērā. Pornogrāfija ir valoda, un kā tādu to pārvalda loģika. Taču, tāpat kā tas ir ar jebkuru citu valodu, tās nozīmi nosaka kultūras nepieciešamības un to grauj tie paši varenie sociālpolitiskie spēki, kas jebkuru valodu (diemžēl arī šo) padarījuši par parodiju. Sekss, vai pareizāk, seksa ideja, ir dominējošais spēks mūsdienu kultūrā, tieši tāpēc, ka tādai tai jābūt. Kultūra allaž liek uzsvaru uz to, kas visvairāk nepieciešams, lai tā varētu sevi uzturēt pie dzīvības. Tāpēc sekss lielākā vai mazākā mērā caurvijis itin visu. Pati par sevi tā nav filozofija, bet drīzāk daudzu bojā ejai nolemta un pašiznīcinoša racionālisma gadsimtu izčākstējusī kulminācija.

Pretrunas ir Rietumu dialektiskās vēstures pamatā, taču kopš tā iedomātā punkta jauno laiku vēsturē, kad vēsture acīmredzami vienkārši pārstāja notikt, sabiedrība, nepieciešamības vadīta, ir kļuvusi par grotesku pašparodiju. Pornogrāfija, ideālais kapitālistiskās loģikas iemiesojums, ir kādas neiespējamas, ideālā iekapsulētas idejas bezgalīgā atkārtošanās un paildzināšana. Tāpat kā visas kapitālisma sistēmas fundamentālais pamatprincips ir pastāvīga augšana un tas novedis pie konceptualizētas pasaules, kas eksistē vienīgi kā mūžam gaistošs priekšstats pašai par sevi, tā arī pornogrāfija ir mūžam gaistošs mēģinājums pārvarēt iekāri caur seksa ideju.

Es reiz kādai mīļai draudzenei Londonā pastāstīju, ka nemēdzu masturbēt, jo jūtos kā pilnīgs idiots ik reizi, kad mēģinu to darīt. Iedomājies, es teicu, kā būtu, ja es varētu iziet ārpus sevis un tā kārtīgi no malas uz sevi paskatīties. Es viņai sacīju, ka izskatītos smieklīgi, stumdot un bakstot tukšu gaisu. “Hm,” viņa domīgi novilka. “Bet, dārgais draugs, tieši to taču tu dari, mīlējoties ar tikpat kā jebkuru sievieti.”

Pārvarēt sevi (proti, valodu) ir viena no cilvēka fundamentālajām dziņām, vienalga, vai ar seksu, mīlestību, alkoholu, filozofiju, nāvi – izvēlieties paši savu ieroci. Pornogrāfija ir tikai šīs loģikas (virspusēji) galējais pielietojums. Šajā ziņā tā nav ne laba, ne slikta, vienkārši bezjēdzīga. Pornogrāfija kļūst slikta vienīgi tad, kad tā noved (un tas notiek viegli) līdz tumšākām un vardarbīgākām galējībām. Plašajā interneta pornogrāfijas labirintā mēs ik brīdi esam tikai dažu peles klikšķu attālumā no bērna, kurš kļūst par fiziskas vardarbības upuri, vai sievietes, kuru izvaro; vajag tikai zināt, uz kuru pusi pagriezties un kādas kodētās zīmes meklēt.

Atbrīvojies no vēsturiskajiem un kultūras pinekļiem, sekss ir strauji nonācis pornogrāfijas ietekmes sfērā, bet tā ir erotikas antitēze visos iespējamos veidos. Pornogrāfija ir tik nevaldāmi varens un pavedinošs spēks tāpēc, ka dižajā Eiropas empīriskajā tradīcijā redzēt nozīmē ticēt. Pornogrāfijā redzēt ir galvenais. Tās locekļu un dzimumorgānu mudžeklis ir veids, kā izspiest no pasaules kaut kādu nesatricināmu jēgu, kas parasti izpaužas kā viens kārtīgs, biezs spermas šļāciens uz kādas sievietes sejas.

Pornogrāfija ar savu apstulbinoši vienkāršo stāstu par vīrieti un viņa “gailīti” un sievieti un viņas “vāverīti” pavedina pašus skeptiskākos prātus. Tās primitīvās dzīvnieku pasaules metaforas spēlē gandrīz metafizisku mērogu pantomīmu – bezgalīgi atkārtotas variācijas par tēmu, kas apdullina ar saviem neatlaidīgajiem centieniem pārvarēt vārdu un miesu. Iespējams, kādudien pat Pirmā Mozus grāmata tiks pārstrādāta pornogrāfiskā manierē, un Ieva tad pasniegsies ne vairs pēc ābola, bet gan pēc cita vīrieša locekļa.

Ja nu runa ir par mani, es varu vienīgi turēties pretī. Šajā karstajā un tveicīgajā vasarā, kad šķietami nebeidzama šķietami skaistu sieviešu rinda soļo pa ielām pašpārliecināti atsperīgā solī, viszinīgi šūpodamās gurnos, es vēroju, cik daudz sieviešu apzināti vai neapzināti spēlē savu lomu šajā seksuālajā pantomīmā. Un ik reizi, kad es redzu kārtējo kārdinošo krūšu pāri, kas tā vien spraucas ārā no izgriezuma, vai kārtējo uzmesto lūpiņu sarunas vidū, man atliek vienīgi sev atgādināt, ka es taču negribu kopoties ar tukšu gaisu.

Ārkārtīgi talantīgā horvātu rakstnieka Danilo Kiša grāmatā Smilšu pulkstenis ir kāda skaista aina, kurā stāstītājs sēž vilciena vagonā. Viņš ievēro pretī sēdošo pievilcīgo jauno sievieti un uz mirkli ierauga viņas atkailināto potīti. Viņam pietiek tikai ieraudzīt šo atsegtās miesas sprīdi, lai izplūstu jūsmīgās slavas dziesmās vasarai. Es ik dienas redzu krietni vairāk nekā tikai potītes, taču tas nav nekas erotisks. Pornogrāfisks – jā, potenciāli; erotisks – nē.

Iespējams, ka slepenībā es ilgojos pēc tiem laikiem, kad vāverītes lēkāja pa zariem un gailīši dziedāja: “Kikerigū!” Man apnicis šis seksuālais farss ar gultām, kurās čum un mudž sveša miesa. Man apnikusi šī spēku izsūcošā un nogurdinošā apsēstība ar seksu, kas liecina ne jau par pašapmierinātību, pēc kā tā tiecas, bet gan tikai par riebumu pašiem pret sevi. Man apnikusi šī tukšā iekāres mirāža, kas uzdodas par realitāti. Varbūt patiešām labāk iemīlēties potītē. Varbūt patiešām labāk mīlēties aizvērtām acīm.