Piedzimis nogaidīt baltajā gaisā

Čārlzs Bukovskis (1920-1994), beigta suņa spoks, augšāmcēlies, piedzēries un asprātīgs, grib tev lasīt dzeju, savu dzeju, dzeju par visu to, kas neglābjami sagājis grīstē.

Džona Dalagana dokumentālajā filmā Bukovskis: tā piedzimis (2003) tu nonāc aci pret aci ar Čārlzu “Henku” Bukovski, nelaiķi amerikāņu dzejnieku, ikonisko “kroga mušu”, cilvēku, pret kuru ļoti grūti izjust patiku. Viņš, redziet, ir slikts puika, un dikti grib, lai jūs to zinātu. Gluži kā karš, kurš varētu būt bijis taisnīgs, Bukovskis izsauc dedzīgus strīdus prātīgāku cilvēku vidū, kuri baidās, ka, būdami prātīgāki, viņi zaudējuši tiesības izteikt viedokli. Ar kādas hipnozes palīdzību viņam izdodas izraisīt šādu paškritiku citos, ņemot vērā viņa paštēlu, kurš šķiet imūns pret jebkāda veida sevis apšaubīšanu, ir viens no viņa ietekmes noslēpumiem. Viņš uzvedas tik briesmīgi, ka vai lūdzas, lai viņu nosoda, un viņu tik maz uztrauc “pieklājība” (“pieklājība ir mīkstpēdiņiem”, Henks teiktu) – es atzīstos, ka man jāpieliek pamatīgas pūles, lai neieslīdētu viņa īpaši vīrietiskajā, stingri iezīmētajā redzes leņķī) it īpaši tāpēc, ka runa ir par viņu pašu.

Kaut kas te šķiet trakoti primitīvs, kaut kas skumjš un aplams, kā aizvēsturiska dziļjūras zivs. Tas nav saistīts tikai ar viņa neveiksmēm, rētaino seju, armijas kājnieka ķermeni, apnicīgo dzeršanu, skatu no pašas apakšas. Drīzāk te jādomā par faktu, ka viņš apzināti izraudzījies paštēlu, kuru veidojošie elementi ir šīs nelaimes, rētu izvagotā seja, kājnieka ķermenis un pilsētas nomalēs un renstelēs baudītais šņabis un bezrūpīgie sievišķi. Tas ir gluži tas pats, kas aizkustina citu reibinošu/apreibušu rakstnieku, Venjamina Jerofejeva un Malkolma Laurija darbos. Tu jūties apstulbis no tā, ka tavā priekšā ir spoks, beigta suņa spoks, augšāmcēlies, piedzēries un asprātīgs, kurš grib tev lasīt dzeju, savu dzeju, dzeju par visu to, kas neglābjami sagājis grīstē… par visām cerībām, kas ar riebumu aizsviestas mēslos.

Varbūt tikai vienam no desmit tūkstošiem izdodas izvairīties no kaut aptuvenas nojausmas par to visu, un tas nodrošina Henkam auditoriju (kā viņš arī atzīmē kāda sava lasījuma sākumā – “piedošanu, jums mana dvēsele, bet man – jūsu nauda”). Un kaut arī vairākumam no viņa amerikāņu lasītājiem nepiemīt Henka talantīgi arogantā pašapziņa, viņiem nevar nesagādāt prieku viņa tiešā ielas valoda. Savā riebumā pret smalkās runas serpentīna vijumiem (proti, Bukovska paaudzes t.s. akadēmiskās dzejas lielāko daļu), Henks piespēlē tiem, kuru vidū viņš uzaudzis: strādnieku šķiras amerikāņiem, kuru ieskatā netieša valoda, gluži tāpat kā civilizēta uzvedība, ir tikai smaidīgi meli. Henkam meli labāk patīk tīri un neatšķaidīti – tāpat kā viskijs. Tā kā vinnēt tik un tā nav iespējams, nozīme ir vienīgi stilam, vai ne?

Taču viņa pievilkšanas spēku grūti saprast, ja neko nezina par laikmetu, kas viņu tik labprāt pieņēma. Septiņdesmitie un astoņdesmitie gadi Amerikā bija sevišķi izdevīgs laiks, ja gribēji būt Henks Bukovskis. Galu galā pat vienlīdz centīgus un talantīgus, savam amatam uzticīgus rakstniekus nereti ignorē, ja viņi nespēlē tajā gammā, ko pazīst auditorija. No sešdesmito gadu vidus līdz astoņdesmito gadu vidum uzspļaut jebkam, ko zināmās aprindās mēdz dēvēt par respektablu un piedienīgu, pie mums bija tāds kā nacionālais sporta veids, un visi, pat valdošās šķiras, vismaz sajuta kārdinājumu iesaistīties. Tā kā šodien žurnālistiem modē atklāt (vai vismaz izlikties, ka atklāj!) savus aizspriedumus, arī es pārvilkšu savu pagaidu žurnālista mici ciešāk pār ausīm un atzīšos, ka esmu ļoti sliktās domās par šo sešdesmito gadu ASV kultūras revolūcijas daļu. Skubināt cilvēkus, sevišķi jau gados jaunus, pakļauties iedzimtajai vēlmei projicēt savas vēdergraizes uz apkārtējo pasauli – tas gandrīz vienmēr noved pie nelabām sekām. Caurmēra spļaudīšanās un lamāšanās maratonā reti kad rodamas kādas inteliģences vai patiesības pērles, bet ak tētīt, cik tas viss ir autentiski! Visas muļķības apslēptas zem dedzīgas pārliecības seģenes. Aizraušanās ar autentiskuma fasādi ir daļa no iemesliem, kas ļāva tādiem kā Henks Bukovskis izspraukties cauri plaisām (domāšanā, veselajā saprātā), kādas tolaik parādījās visā Amerikā. Par to mēs varam pateikties šaubīgajam filozofam un lieliskajam rakstniekam, vārdā Pols Sartrs – tieši viņš stāvēja kūmās visam šim vājprātam. Taču gana, nemocīšu vairs lasītāju ar savu spļaudīšanos. Jā, uz tādiem ļaudīm kā Henks es skatos ar aizdomām, taču tas nenozīmē, ka viņi nevar mani pārsteigt.

Un viņš nudien mani pārsteidz – var pat sacīt, ka izjūtu pret viņu ko līdzīgu apbrīnai un maigumam. Jo es nevaru neapbrīnot tādu, kurš, sasists lupatās, paslienas uz viena elkoņa un nokrata no sevis savus mocītājus. Vienīgā nelaime, ka īstajā dzīvē mocības, ko mums nākas izciest, nav tik tīri un smuki kāda konkrēta cilvēka radītas – kura apzināts mērķis būtu pazemot un sadragāt tevi vai tavu garu. Pa lielākai daļai ciešanas nav radījis kāds “ļaunais cits”, uz kuru Bukovskis balsta savus nelabvēlīgos spriedumus par dzīvi (un bez kura viņa apsūdzībai laupītu smagumu tās aptuvenība).

Mums par laimi Bukovskis neapmierinājās tikai ar pasaulei sejā iemestu “Putain!” Šad un tad viņš paslējās uz abiem elkoņiem un uzrakstīja pa dzejolim, pa stāstam vai pat romānam, un šī nodarbe, kurai viņš gandrīz visu savu pieauguša cilvēka mūžu nodevās katru dienu, neatkarīgi no apstākļiem, pati par sevi atspēkoja viņa iemīļoto paštēlu: plikadīda lūzeris, kuram dzīve nozīmē tikai “nogaidīt baltajā gaisā” pa ceļam uz bezgalīgo tumsu. Nācis no skarba Losandželosas strādnieku rajona, kur vismaz vīriešiem “būt īstam vecim” un “dabūt nopisties” bija vienīgie cilvēka dzīves mērķi, Čārlzs Bukovskis kļuva par rakstnieku ar vērā liekamām spējām, kura stāsti un dzejoļi par dzīvi “pašā apakšā” piedāvāja savādi burtisku, savā ziņā primitīvu pastkarti no vietas, kur reti kurš rakstnieks iegriežas, kur nu vēl apmetas uz pastāvīgu dzīvi. Tas ir pietiekoši labs iemesls, lai noskatītos Dalagana dokumentālo filmu un tad dotos tālāk un palasītu Henka dzejoļus un prozu.

Kaut arī kopš agras jaunības (četrdesmitajos gados) līdz pat piecdesmito gadu beigām Bukovskis rakstīja tikai prozu, pēc gandrīz fatālas cīņas ar asiņojošu kuņģa čūlu viņš piepeši sāka rakstīt dzeju. Viņš pats par to saka: “Tāda forma man laikam bija nepieciešama, kaislīga, tīkama, savtīga, jauka forma, kas ļauj drusku pabrēkt. Man laikam bija vajadzība brēkt…” Un to viņš arī darīja ar lielu degsmi turpat desmit gadus, kuru beigās Džons Mārtins, uzņēmējs, kam bija interese par katra 20. gadsimta amerikāņu literatūras perioda nozīmīgākajiem darbiem, atklāja Bukovski un sāka publicēt viņa darbus nelielu plakātu formātā. Ap šo pašu laiku Henka darbs pastā sāka kļūt neciešams un viņa mājas dzīve pēc meitiņas piedzimšanas aizvien grūtāka. Mārtins prognozēja, ka Henka dzeja varētu piesaistīt pietiekami lielu auditoriju, lai izdot to grāmatas formātā būtu ienesīgi. Viņš nolēma iziet uz krietnu risku un piedāvāja Bukovskim ārkārtīgi izdevīgu darījumu: Mārtins visu mūžu izmaksās viņam ceturto daļu savas peļņas, ja Bukovskis aizies no pasta un pilnu laiku nodarbosies ar rakstniecību. Starta kapitālu savai izdevējdarbībai, kas sākumā aprobežojās tikai ar Henka darbiem, viņš finansēja, pārdodot Kalifornijas universitātei savu pirmizdevumu kolekciju par 50 tūkstošiem dolāru. Tas iezīmēja pagriezienu viņu abu dzīvē, un ir galvenais iemesls, kāpēc Bukovska darbi kļuva pazīstami plašākam lasītāju lokam septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados.

Kādā no filmā iekļautajām intervijām Mārtins iezīmē svarīgu ūdensšķirtni starp viņa drauga Henka Bukovska personības diviem aspektiem. Uz jautājumu, kāpēc viņš uzņēmies tik lielu finansiālo risku ar “nodzērušos mežoni”, Mārtins atbild: “To visu mazsvarīgu padarīja tas, kas viņš patiesībā bija… nevis tā kroplīgā daļa, bet tas, ko viņš pārstāvēja un kas padarīja viņu nozīmīgu. Pirmo reizi, kad viņu lasīju, es teicu, “Ak dies, šis taču ir mūsdienu Vitmens! Ielas cilvēks, kas raksta ielas cilvēkiem!””

Kālab gan rakstnieks, kas ir tik talantīgs, ka izsauc šāda veida reakciju, slēpjas aiz tēla, kas tik daudzus atgrūž, pat tos plebejus, kuri, pēc Mārtina domām, bija šī dzejnieka un varoņa īstā auditorija? Mārtina vārdu izvēle izsaka visu. Viņš neapgalvo, ka Henks slēpies aiz paštēla, kas ir kropls. Viņš piesauc “kroplīgo” HB daļu – daļu, kas nav tā, kura padara viņu nozīmīgu, un kuru Mārtins nolēmis (varētu teikt, diezgan dāsni) uzskatīt par īsto Čārlzu Bukovski.. Varbūt Henks tiešām nemaz neslēpjas, un vienīgais mīts, kas būtu jāsaista ar šo tēlu, ir, ka tas ir mākslas acu apmāns, nevis vienkārši pats mākslinieks?

Filmai intervētie cilvēki – starp tiem daudzi ievērojami laikabiedri, kā arī vairākas sievietes, ar kurām viņam bijušas romantiskas (vai gandrīz romantiskas) attiecības – pa lielākai daļai vispār nepiemin šo kroplīgo daļu vai arī piemin to ar nožēlu, iekams ķerties pie viņa harizmas, pievilcības, pie tā, cik apbrīnojami bijis tas, ka viņš runājis to vārdā, kuriem “pašiem nav balss”. Tas man atgādina šo to tādu, par ko es labprāt nedomātu, pa daļai tāpēc, ka man labāk patīk dāsni attiekties pret ļaudīm, kuri rada mākslu, kas man kaut ko nozīmē (un Bukovska dzejoļi tādi ir) un vispār izjust labvēlību pret cilvēkiem, sevišķi jau tad, ja darīšana ar viņu vājībām un trūkumiem. Taču reakcija, kādu Bukovskis izraisa gan vīriešos, gan sievietēs, kaut kādā ziņā ir pat balstīta viņa trūkumos – trūkumos, kas tik konsekventi parādās gan viņa rakstos, gan uzvedībā, ka man atkal un atkal nākas pārtraukt rakstīšanu, lai iztīrītu galvu no paša reakcijām uz to visu. Viscaur te jūtama tāda kā aizraušanās ar ievainojumiem un brūcēm, ar to, kas, teju sadragāts, tomēr paslejas un ir. Dalagana filmētās intervijas ar to tik pārpilnas, ka rodas sajūta – viņš grib vēstīt par kādu līdz šim vēl nediagnosticētu slimību. Tas ir apmēram tāpat, kā uzklausīt alkoholiķu bērnu stāstus par to, cik interesanta bijusi viņu dzīve, salīdzinot ar tādiem, kas auguši mazāk samaitātu un egoistisku vecāku ģimenē.

Manuprāt, Bukovskis saista vīriešus (un tā ir viņa galvenā auditorija), pateicoties zināmām sūdzībām, kādas tiem mēdz būt sakarā ar to, ka viņi ir vīrieši – kaut gan parasti tās tiek pieminētas tikai pašu vidū un privāti. HB atspoguļo šīs sūdzības savos cīniņos, skaļi pauž vīriešu parastās reakcijas uz tām un sevišķi tiešs kļūst brīžos, kad runā par lietām, kas pieklājīgā sabiedrībā parasti izskan surdinēti. Interesanti man te šķiet tas, ka Henka Bukovska paštēls, viņa izreklamētais “es pats” labprātīgi identificējas tieši ar tādiem vīrietības aspektiem, kas šķiet visšaubīgākie – tādiem, kurus daudzi, sevišķi tie, kas lasa un raksta dzeju, klusītēm apiet vai pat dedzīgi noraida. Piemēram? Piemēram, dažādu iemeslu dēļ kādu nogalināt; uzvesties un runāt rupji, sevišķi tad, kad jūties īpaši ievainojams; neļaut rasties jūtām, kuras nevar tā vienkārši pastumt malā, kad iznāk saskarties ar kaut ko lielāku un svarīgāku par tām; sacensties ar citiem vīriešiem tā, it kā no tā būtu atkarīga paša dzīvība; vienaldzīgi vai ar izsmieklu uzņemt jebkuru noraidījumu utt., utjp. Šis Henks lepni paziņo: “I’m a duker” (duke amerikāņu slengā ir dūre, tātad tāds, kam dūres vienmēr gatavībā), šis Henks nemitīgi plātās un daudzina savu vīrietisko pārākumu, to, cik veikls zellis viņš ir ar sievietēm… Pret sievietēm viņš izturas draņķīgi, mīlestībā saredz tikai un vienīgi savstarpēju manipulāciju, kam jānoved pie seksa vai jāaizved prom no tā, bet jebkuru darbu – par verdzību, viņš reklamē savu brutalitāti, it kā tā būtu tikums, uzskata vairumu cilvēku un viņu dzīves par ko atbaidošu un bezjēdzīgu un nespēj saprast tikpat kā neko no tā, ko visi šie “krietnie ļaudis” vispār šai pasaulē dara (te gan vietā atcerēties, ka tieši viņu vidū ir gan tie, kas tīra notekas, gan tie, kam “nav balss”, gan arī tie, kas pērk šī puiša grāmatas).

Kāpēc šī Henka sakropļotā daļa tik ļoti fascinē? Vienīgais, kas, šķiet, kaut ko nozīmē šim Henkam, ir – kur dabūt iedzert vai nopisties. Viss pārējais ir sūds, un par šī sūda dimensijām viņš labprāt paspriedelēs, ja vien viņam to ļaus. Kāpēc gan ļaudis ar mieru maksāt naudu par to?

Diez vai to var izskaidro vienkārši ar baudu, kādu var izraisīt šoks – tas viss ir pārāk šokējoši. Ar ko tad īsti nodarbojas Bukovskis un viņa cienītāji? Ar sadomazohistiskiem rituāliem? Ja paklausās, ko saka viņa lasītāji, tad izrādās, ka visbiežāk viņi piemin kādu ikdienas dzīves dimensiju, kuru viņi nekad nav redzējuši uzliktu uz papīra, iekams sastapuši HB. Viņš raksta par gluži parastām un šausmīgām kļūmēm, par briesmīgajiem mēsliem, kādi parasti sanāk pēc tam un par drūmajām pēcpusdienām tumšos krogos, kur vīrieši mēdz dzert, lai to visu aizmirstu. Par to domājot, man ienāca prātā, ko reiz teica kāds mans draugs, arī dzejnieks: viņaprāt, jebkuram māksliniekam, kurš izraisa savā auditorijā sāpes, ir pienākums norādīt arī uz veidu, kā tikt ar tām galā, pretējā gadījumā traģēdijas māksla esot tikai izsmalcināts spīdzināšanas paveids. Ja arī Bukovska pasaule varbūt nav traģiska, tā stipri vien atgādina elli, tāpēc būtu vietā lietot mana drauga ieteikto principu. Un tā vien šķiet, ka Bukovska lasītāji un klausītāji tiek ellei cauri sveikā, viņi no tās iznāk pat tādi kā apskaidroti… Un to paveic visneapskaidrojošākais gadsimta dzejnieks?! Kā tad tā?

Es nolēmu vēlreiz papētīt Henka dzejas lasījumus – laimīgā kārtā filmā ir vairāki to fragmenti. Atkal šīs gausās, it kā apreibušās kustības, stingais skatiens, stīvais apakšžoklis un mute, kas tik tikko virinās. Atkal šis neizteiksmīgais lasījums – kā autobusa vadītājam nosaucot pieturas, dzeja caur sakostiem zobiem, māksla pasniegta kā dienišķais pasts – un tam visam pa vidu tiek ierauts no pudeles un izteikti draudi aiziet, ja viss nebūs kā nākas, vecais. Visa šī uzspēlētā bravūra, bezgalīgā bungošana ar cietu dūri klausītājam pa pieri… “Es tev vēl parādīšu, VEEECAIS!” Un tad man piepeši pieleca. Viss šis acīmredzamais raupjums lieliski novērš uzmanību, tas norobežo no sāpēm, ko izrunā (izvemj?) šis cilvēks. Ja ieklausās, šai apnicīgajai dūkoņai cauri skaidri dzirdams, kas cits – kāds mierinājums: “Es, šausmu vēstītājs, esmu pārāk skarbs, lai mani kāds varētu mierināt. Es, zin, šito sūdu varu skatīties visu cauru dienu, i ne aci nepamirkšķinot. Un ja es to varu, tad arī tu, sūdabrāli, to vari. Tā ka aiztaisi žaunas un klausies, nemaisies pa kājām un padod vēl vienu aliņu. Saprati?” Kā gan lai es justos slikti, ja kāršu dalītājs sviež tās galdā ar tādu teatrālu sparu, ja viņš taisa smieklīgas grimases, paguris kārtējo reizi paskaidrot spēles noteikumus, ja, šķiet, pat ķiķina pie sevis, bet katru kustību ievada tāda pasaulapnikuša samuraja plecu paraustīšana kā Toširo Mifunem Kurosavas filmās – parasti brīžos, kad viņš atkal aizsoļo turp, kur tālumā riet saule. Viens, ko nabadzīgs, bet gudrs puika ielāgo jo agri, ir – kā izlikties nesatricināmam. Vinnēt nav iespējams, viss, kas atliek, ir stils.

Published 2 June 2006
Original in English
Translated by Ieva Lešinska
First published by Rigas Laiks 5/2006

Contributed by Rigas Laiks © Jason Potter / Rigas Laiks / Eurozine

PDF/PRINT

Read in: EN / LV

Published in

Discussion