Biznesa bulšits

Kronifikācija

Jauns vīrietis smokingā šķērso balles zāli. Viņam visapkārt – nosvinētu svētku paliekas: baloni, tukšas glāzes, konfeti. 1984. gada 1. janvārī šis attēls aplidoja visas Amerikas Savienotās Valstis. Uzraksts tam līdzās vēstīja: “Ballīte beigusies.” Sludinājuma pasūtītājs bija AT&T, tolaik – ASV lielākā sabiedrisko pakalpojumu kompānija. Šajā jaungada rītā AT&T oficiāli sadalījās vairākos mazākos uzņēmumos. Tiem tagad vajadzēja iejusties jaunā pasaulē, kur ērtā monopola vietā stājās skarbā konkurences cīņa.

Source: Flickr

Viens no meitasuzņēmumiem, kam nācās atrast savu vietu jaunajos konkurences apstākļos, bija Pacific Bell. Tam vairs nepiederēja līdzšinējais faktiskais monopols Kalifornijas telefona sakaru infrastruktūrā. Administrācijai vajadzēja pamatīgi izanalizēt kompānijas darbu. Pacific Bell vadība nolēma, ka šāda pārbaude vajadzīga ne tikai firmas bilancei, sīki jāizvērtē arī uzņēmuma darbinieki. Šim nolūkam kompānija nolīga plaši pazīstamu organizāciju attīstības speciā-listu, vārdā Čārlzs Krons. Krons ķērās pie darba un izstrādāja vadošo darbinieku apmācības programmu, kas solīja pilnībā mainīt to, kā šie cilvēki domā, izturas un sarunājas. Kompānijas direktori cerēja, ka viņu padotie pēc mācībām spēs pacelties jaunos, augstākos apziņas līmeņos un uzņēmums būs gatavs ar pilnu krūti mesties jaunajā konkurences pasaulē.

Krona izstrādātā programma saturēja daudzus no tiem pašiem krietni nolietotajiem standartiem,kas varētu likties pašsaprotami. Tomēr šī elementārā menedžeru apmācība tika pasniegta visai dīvainā iesaiņojumā – 20. gadsimta krievu mistiķa Georgija Gurdžijeva idejās. Gurdžijevs uzskatīja, ka lielākā daļa no mums sa-vas dienas pavada “nomoda miegā”. Mēs uz visu reaģējam automātiski un nesasniedzam “apzi- ņas augstākos līmeņus”. Lai izrautos no šī sastinguma, jānododas tam, ko Gurdžijevs sauca par “darbu”. “Darba” uzmanības centrā ir pats cilvēks. Gurdžijevs apgalvoja, ka, strādājot ar sevi, lai no-ārdītu iesīkstējušos domāšanas paradumus, iespējams atbrīvot savu iekšējo potenciālu un ieraudzīt visdziļākās patiesības.

 Sākumā Gurdžijeva mācību ar atsaucību uzņēma galvenokārt mākslinieki, intelektuāļi un brīvdomātāji. No tās iespaidojās tādi cilvēki kā rakstniece Katrina Mansfīlda, arhitekts Franks Loids Raits un psihonauts Timotijs Līrijs. Taču 80. gados Gurdžijeva misticismam radās piekritēji samērā dīvainā vidē – lielā Kalifornijas sabiedrisko pakalpojumu kompānijā. Uz Gurdžijeva idejām balstītajai vadības apmācības programmai tagad vajadzēja palīdzēt visiem 70 000 Pacific Bell  darbiniekiem ceļā uz augstāku apziņas līmeni.

Šajā programmā, ko iesauca par kroningu, darbiniekiem vajadzēja piedalīties 10 divu dienu sesijās; katrā no tām aptuveni 70 cilvēku noklausījās lekcijas par jaunajiem domāšanas principiem. Pēc apmācības personāls bija bruņots ar iespaidīgu jaunu leksiku, ko iesauca par Krona valodu. Viņi runāja par “centrēšanos”, “gala stā-vokļa vizualizēšanu”, “tālākceļiem”, “mērķtiecīgumu” un “intencionalitāti”. Jaunā leksika bija izstrādāta, lai sapurinātu darbiniekus, pamodinātu no birokrātiskās snaudas un atvērtu  viņiem acis uz citu – augstāka līmeņa – apziņu. Kroningam bija nevēlamas blaknes. Pirmkārt, nepiederošām personām tagad bija gandrīz ne-iespējami saprast, kas šajā kompānijā notiek. Kā-da bijusī darbiniece atceras: – Ik pa laikam kādā apspriedē piedalījās cilvēki no malas, un viņi absolūti nespēja sekot sarunai, kas notika kroniski. Jaunā valoda noveda pie tā, ka vajadzēja rīkot daudz vairāk sanāksmju. Viss vilkās divtik ilgi. Kāds darbinieks sprieda: – Ja visu šo enerģiju, kas ieguldīta Kronā, liktu lietā, lai risinātu konkrētas problēmas, mēs būtu paveikuši daudz vairāk

Lai gan kronings tika pasniegts New Age psihiskās atbrīvošanās leksikas iesaiņojumā, tā ieviešanu nodrošināja ar visiem autoritāras korporācijas rīcībā esošajiem draudiem. Daudziem darbiniekiem likās, ka uz viņiem tiek izdarīts ne-samērīgs spiediens atzīt kroninga labumus. Piemēram, kādu menedžeri izsauca uz priekšnieka kabinetu, kad viens no viņas padotajiem bija patvaļīgi aizgājis no kroninga nodarbības. Viņai lika dumpīgo darbinieku “izēst vai aizsūtīt pensijā”. Kāds cits paskaidroja: – Mums lika skaidri saprast, ka jebkāda pretestība pret apmācību vai jebkādas sūdzības var iespaidot mūsu nākotni. Ja mēs visam nepiekritām, mūs publiski izsmēja vai izteica draudus. Nācās vien piespiedu kārtā pamodināt savu apziņu. Kronings nebija lēts prieks. 1987. gadā vien apmācība izmaksāja 40 miljonus dolāru. Augstā cena un sabiedrības paustās bažas par kroninga autoritāro dabu un samērā dīvaino New Age toni lika Kalifornijas Sabiedrisko pakalpojumu komisijai ievākt sīkākas ziņas par šo vadības at-tīstības programmu. Eksperti secināja, ka tai pa-šos pamatos ir daudz pozitīvu īpašību, taču apmācība ir pārāk dārga. Tā rezultātā Pacific Bell programmu pārtrauca un ieviesa tradicionālā-kas vadības attīstības metodes.

Var likties, ka kronings ir tikai viena no neskaitāmajām dārgajām un pārsteidzīgajām nejēdzībām, ar kurām tik bagāta korporatīvā dzīve. Tomēr, lai arī kronings šķiet tikpat kā aizmirsts, birojos tā mantojums turpina zelt un plaukt visā plašajā pasaulē. Ja atgriežamies pie leksikas, kas savulaik Pacific Bell  darbiniekiem šķita tik dīvaina, nevar nepamanīt, ka tagad tā šķiet pat pārāk labi pazīstama. 1987. gadā likās, ka “centrēšanās”, “tālākceļi”, “gala stāvokļa vizualizēšana” un “mērķtiecīgums” ir augstākās raudzes korporatīvā muldēšana. Salīdzinājumā ar mūsdienu biznesa pasaules žargonu, tādiem apzīmējumiem kā “ideācija”, “iztēles inženierija”, “problēmu skenēšana”, “iesūtnēšana” (inboxing) un “iespaidotspēja” (impactfulness), Krona valoda šķiet pat visnotaļ sakarīga. Lai gan kronings ir likvidēts, menedžmentruna joprojām ir dzīva. Visas pasaules birojos atrodams vēl cits slēptais kroninga mantojums. Uzmanīgi ielūkojoties jebkuras darbavietas pasteļkrāsu biroja kabīnēs vai apskatot tās skumjos ziņojumu dēļus, visticamāk, atradīsies maza piemiņa no kronizēšanas cirstajām dziļajām psiholoģiskajām brūcēm. Starp no- dzeltējušajām drošības noteikumu lapiņām un aicinājumiem uz sen pagājušiem labdarības pasākumiem droši vien būs piesprausts kāds no komiksiem par nošņurkušo inženieri, vārdā Dilberts, un viņa ļauno priekšnieku Dogbertu. Šie komiksi, kas varētu būtu zīmēti biroja datorā darbavietā bezjēdzīgi pavadītajās stundās, augstsirdīgi īsās ainiņās rāda ofisa dzīves traģēdijas, kas ik dienu atkārtojas no jauna, – šos absurdos saukļus, nevajadzīgās pārstrukturizācijas, nebeidzamos ārpakalpojumus un mūžīgo nedrošības sajūtu. Komiksa autora Skota Adamsa radītais universs varētu atrasties jebkur: tā (bez)darbība norisinās kaut kādā (ne)vietā ofisu rajona nomalē, nekurienes piepilsētas vidū. Šīs eksistenciāla riebuma pildītās kantora ikdienas ainiņas kļuvušas fantastiski populāras visā pasaulē. Par mūsdienu biroja dzīvi un tās bezgalīgo tukšumu tās pastāsta kaut ko tādu, ko nespēj aprakstīt nevie- na vadībzinības grāmata. Kur radies šis drūmais skats uz darba vidi? Kas Adamsu iedvesmojis uzzīmēt tik nožēlojamu universu? Atbilde, protams, ir: pati biroja dzīve. Adamss to savulaik izbaudīja uz savas ādas. Viņš strādāja Pacific Bell par programmētāju laikā, kad kronings tur vēl sita augstu vilni. No kompānijas Adamss aizgāja tikai 1995. gadā.

Bulšita industrializācija

 Pirms 30 gadiem Pacific Bell  un šīs kompānijas kronismi varēja likties dīvaini. Šodien tamlīdzīga menedžmentruna pārņēmusi organizācijas visā pasaulē. Miljoniem cilvēku bez kādas aiztures izmanto šādus apzīmējumus, apspriežot pilnīgi jebko – no bērnu audzināšanas līdz atomelektrostaciju vadībai. Menedžmentruna kļuvusi par iestāžu vispārpieņemto iekšējās sazināšanās valodu. Vidējā līmeņa vadītāji šādus vārdiņus pārmij kā brīvmūrnieki slepenos rokasspiedienus – lai norādītu uz savu piederību un statusu. Šī nemaz ne tik slepenā valoda atbalsojas visā plašajā starpsienu sadalītajā kantoru ainavā. Tā ir kā pelēcīgs fons, uz kura norisinās mūsdienu biroju dzīve. Šķiet, ka tā ir visur un apraksta visu. Vienlaikus tai arī nav avotu, vēstures un autoru un nav arī īstu piekritēju. Rolling out bleeding edge innovation  (tas nozīmē – prezentēt riskantu jaunievedumu); going forward by getting granular  (pievērsties sīkām detaļām); taking a helicopter view to doing some blue-sky thinking (palūkoties uz kopainu, lai meklētu jaunas idejas bez konkrētiem ierobežojumiem); circling back before close of play  (atgriezties pirms darbalaika beigām); proactively pushing the envelope (izrādīt iniciatīvu, piedāvājot radikālus risinājumus); reaching out to get on the radar  (sazināties, lai atgādinātu par sevi); taking a bio-break to avoid boiling the ocean  (aiziet uz tualeti vai parūpēties par citām fizioloģiskām vajadzībām, lai situācija nekļūtu pārāk apgrūtinoša); doing the no-brainer by picking those low hanging fruit  (bez liekas domāšanas paveikt kaut ko vienkārši sasniedzamu); synergising some sunsetting  (sadarboties, lai kaut ko pakāpeniski izslēgtu); having a cold-eyed review of core competencie s (pasūtīt neatkarīgu auditu, lai novērtētu uzņēmuma konkurētspēju); diarizing some drilling down  (ieplānot detalizētu analīzi); thought leaders touching base in town hall meetings  (nozares autoritāšu kontaktēšanās pilsētas domes sapulcēs); having your human capital do some horizon scanning  (likt darbiniekiem izvērtēt nākotnes izredzes); benchmarking best practice  (salīdzināt labākās metodes). Cilvēkam no malas tas izklausās pilnīgi nesaprotami, to-ties pārāk labi pazīstami tiem, kuriem nelaimējies katru sava darba mūža dienu tikt apmētātiem ar šādām nejēdzībām. Tas ir biznesa bulšits.

Bulšits nav tas pats, kas meli. Lai melotu, jābūt kaut vai elementārai cieņai pret patiesību. Kad cilvēks melo, viņš mēģina kaut ko noslēpt. Meļi zina, ka viņus var pieķert. Viņi zina, ka pastāv patiesība un ka viņi no tās ir novērsušies. Bulšits ir kaut kas pavisam cits. Filozofs Harijs Frankfurts no Prinstonas Universitātes raksta, ka bulšita piekopējam raksturīgā kārtā “trūkst saiknes ar patiesību vai jebkādas intereses par to”; šāds cilvēks demonstrē iespaidīgu “vienaldzību pret to, kā ir patiesībā”.1Bulšitētāji nemelo. Viņi necenšas kaut kā piesegt plaisu starp to, ko paši runā, un to, kā ir patiesībā. Viņus neuztrauc tas, ka viņu pompozie paziņojumi varētu būt neloģiski, nesaprotami un gluži vienkārši apstulbinoši. Viņus interesē tikai viens – vai cilvēki klausīsies. Melis var pielikt milzu pūliņus, lai nomaskētu savu nepatiesību. Bulšitētājs bez mazākās kautrēšanās izliek to vispārējai apskatei. Vēl vairāk – bulšitētājs savu veikumu uzskata par mākslu. Un, kā jebkurš labs mākslinieks, viņš ilgojas pēc publikas, kas viņu pienācīgi novēr-tēs. Meistarīgākie bulšita mākslinieki par savu virtuozitāti gaida aplausus, balvas un ievērojamu atalgojumu

Situācijā, kad izaugsmes iespējas ir tik ierobežotas, daudzas attīstītās Rietumu tautsaimniecī-bas pievērsušās bulšitam kā ekonomiskās labklājības avotam. Pavirši palūkojoties, kurās rietumvalstu ekonomikas nozarēs vērojama lielākā izaugsme, redzams, ka tie ir tieši tie sektori, kuros paveras visplašākie bulšita produkcijas mērogi. Kādā pētījumā secināts, ka “pārliecināšanas ekonomika” (pieklājīgs apzīmējums bulšita ekonomikai) veido 25% no visas ASV tautsaimniecības.2Nesen Austrālijas Finanšu ministrijas dati šo skaitli labojuši, palielinot līdz 30%.3

Kas tad īsti ir visi šie bulšitētāji – “bumbiņu kakātāji”? Nepārprotami pastāv zināmi sektori, no kuriem plūst īpaši apstulbinoša dvaka. Lora Penija savā pētījumā par bulšita plūdiem mūsdienu dzīvē identificē dažas nozares, kurās norit sevišķi sparīga bulšitēšana.4Viens no vadošajiem bulšita avotiem ir politika. Šajā jomā patiesi virtuozā līmenī izkopta māka izvairīties no visa, kas kaut vai attāli līdzinās patiesībai. “Politiķi vienmēr ir pirmie, kas pasteidzas pastāstīt, ka tieši šīs jomas pārstāvji ir lielākie muldētāji,” Penija norāda. “Šķiet, ka nevienam nesagādā lielāku prieku vissmalkākajās detaļās aprakstīt valsts korumpētību kā cilvēkiem, kuri kandidē uz vēlētu sabiedrisku amatu vai tādu jau ieņem.”5Tik labi apzinoties paši sava bulšita produkcijas apjomus, politiķi acīmredzot jūt pienākumu gādāt, lai šī varenā straume nekad neapsīktu. Mazs piemērs no pēdējā laika politikas modes vārdiņu klāsta jums sniegs zināmu priekšstatu: “uzņēmējdarbības kultūra”, “trešais ceļš”, “savienota valdība”, “lielā sabiedrība”, “atvērta demokrātija”, “pabikstīšana”. Visi šie apzīmējumi savulaik tika kaismīgi apstrīdēti un tikpat dedzīgi iekāroti. Un visi ātri vien nonāca lielajā vēstures renstelē, aizstāti ar jauniem, bet visai līdzīgiem jēdzieniem. Dažu pēdējo gadu laikā bulšita ražošanā politikā bijis ievērojams kāpums. Daži plaši pazīstami paraugi ir, teiksim, Silvio Berluskoni tipiski tukšā retorika, Vladimira Putina meistarība pārveidot Krievijas mediju pasauli par greizo spoguļu zāli, demons- tratīvi nepatiesie apgalvojumi, ko izmantoja kampaņa par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības, un Donalda Trampa bezsatura runas plūdi.6Daudzi komentētāji šo pieeju dēvē par pēcpatiesības politiku.Pomerantsev P. “Why We’re Post-fact” // Granta, 18 July (2016).Tā ir politika, kuras galvenā metode ir apelēt pie cilvēku emocijām, nevis pierādījumiem un saprāta. Tā ir politika, kurā ekspertus nomelno, bet faktus uzskata par nebūtiskiem. Lorija Penija raksta, ka pēcpatiesības politikas centrālais aspekts ir bulšits.Penny L. “Why in the Post-truth Age, the Bullshitters Are Winning” // New Statesman, 6 January 2017.

Protams, nedrīkst aizmirst arī reklāmas un sabiedrisko attiecību aģentūras, kas uzbūvējušas daudzmiljardu biznesu no taktikas, ko Penija sauc par bulšita izdomāšanu. Šīs industrijas cilvēki bez īpašas kautrēšanās gatavi atzīt, ka viņu nozare grimst bulšitā. Reklāmā piedevām par kaut ko pašsaprotamu tiek atzīts fakts, ka arī pats darba rezultāts ir bulšits. “Open happiness” (Coca-Cola), “i’m lovin’ it” (McDonald’s), “Travel should take you places” (Hilton), “Live your life” (American Eagle Outfitters), “What can brown do for you” (UPS), “Because I’m worth it” (L’Oréal) un “Believe in Better”(Sky). Visi šie lielo korporāciju lozungi ir meistarīgi neslēptas bulšita mākslas piemēri.

Bez šaubām, bulšita plūdos grimst arī daudzas citas industrijas, teiksim, mediji ar savām pseidoslavenībām un tukšajām pļāpām, arī sports ar apstulbinoši tukšajiem komentāriem, prasmīgo liekvārdību un nebeidzamu bezjēdzīgas statistikas straumi. Neaizmirsīsim tehnoloģiju pasauli, kura tā mīl apgalvot, ka pats nejēdzīgākais un sīkākais jaunievedums “izmainīs visu”. Taču, ja vajadzētu nosaukt vienu jomu, kurā tiek masveidā ražoti paši iespaidīgākie bulšita piemēri mūsdienu pasaulē, tā visdrīzāk būtu menedžmenta nozare.

Bulšita bizness

 Daļa no šīs varenās runas un rakstu straumes, kas nebeidzami plūst no visdažādākajām organizācijām, nav bulšits. Daļa patiešām apraksta lietas, kas reāli pastāv, – klientu pasūtījumu detaļas, tikšanās laikus, jaunas iegādes vai atsavināšanas, finansējuma samazinājumu, nelielus panākumus. Šie informācijas fragmenti var būt garlaicīgi, tracinoši vai pilnīgi neitrāli, taču tas nav bulšits. Reizēm cilvēki lieto arī gluži sakarīgus vārdus, lai runātu par kaut ko, kas ir noticis (tas var būt, piemēram, labs paskaidrojums, kāpēc zināms produkts ir maz pirkts) vai varētu notikt (interesants priekšlikums par to, kuram tirgum vajadzētu pievērsties). Diemžēl sakarīgi vārdi korporatīvajā dzīvē ir reti sastopami. Un, protams, ir vēl trešā tipa vārdi, ar kuriem lielākā daļa no mums ir pat pārāk labi pazīstami. Tie ir vārdi, kuriem vispār nav nekāda sakara ar realitāti un kuriem trūkst pašu elementārāko loģikas iezīmju. Tie ir, pēc visa spriežot, savā starpā nejauši savienoti miglaini apzīmējumi, kurus ir pilnīgi neiespējami kaut kādā veidā attiecināt uz kaut ko reāli pastāvošu. Šie nereālie un nesakarīgie vārdi ir bulšits. Tie necenšas kaut kā noslēpt vai nomaskēt patiesību. Tieši otrādi: kā norāda Harijs Frankfurts, tie ir radīti bez vismazākās saiknes ar patiesību.7

 Kā jau viss biznesa pasaulē, arī bulšits tiek aktīvi tirgots. Bulšita mākslinieks, visticamāk, dos priekšroku advokatūrai, taču bulšita tirgonis atradīs labas peļņas iespējas jebkurā lielākā iestādē. Viņam ir labas izredzes, jo lielas organizācijas bieži vien ir gigantiskas bulšita ražošanas, izplatīšanas un patērēšanas mašīnas. Katrā no šīs ķēdes posmiem neapšaubāmi ir savi speciālisti: uzņēmuma augstākā vadība un tās konsultanti bulšitu rada, vidējā līmeņa menedžeri pavada savas darba dienas, to izplatot, un pārējās organizācijas ziņā, protams, paliek to patērēt. Visā šajā procesā tiek ieguldīti vērā ņemami pūliņi: cilvēki pavada dienas, mēnešus, gadus un vese-lus mūžus, tirgojot bulšitu.

Pirms moderno organizāciju ēras reakcija uz to, kā samērojami katra cilvēka vārdi un darbi, bija strauja, neatgriezeniska un brutāla. Cilvēki bija cieši saistīti ar ražošanas procesu, tāpēc skaidri redzēja, ja vārdi atkāpās no realitātes. Katrā darbavietā tika lietota nemainīga leksika, ko vecie darbinieki nodeva jaunajiem kā tradīciju. Līdz ar mūsdienu ražošanas metožu un lielo birokrātisko sistēmu ieviešanos šī tradicionālā darba valoda pamazām iznīka. Tās vietā nāca ekspertu, teiksim, inženieru, žargons. Šo cilvē- ku runa bija tāla no fabrikas ceha piezemētās mēles. Taču tai tomēr bieži bija ciešs sakars ar darba realitāti un zināmu elementāru loģiku. Mūsdienu Rietumos fabrikas, kurās cilvēki ražo reālas preces, tiek arvien vairāk izskaustas un aizstātas ar ārpakalpojumiem vai automatizāciju; lieliem Rietumu tautsaimniecības sektoriem palicis visai maz, ar ko nodarboties. Daži sociologi izteikuši bažas, ka tas viss novedīs pie pasaules, kurā cilvēkiem būs palicis pavisam maz darāmā.8Tādā pasaulē mēs strādātu tikai dažas stundas dienā, bet pēc tam nāktos atrast, ar ko aizpildīt pārējo laiku. Taču traģiskā kārtā daudzus no mums piemeklējis tieši pretējais liktenis: tieši tagad, kad darbs kā tāds šķietami sācis izzust no mūsu pasaules, mūs pārņēmusi ideja par darbu kā ceļu uz labu dzīvi.Fleming P. The Mythology of Work. London: Pluto, 2015.Labs pilsonis ir ražīgs pilsonis. Protams, ir tikai viena problēma: nav nekā daudz, ko vajadzētu ražot. Lielais jautājums ir šāds: ko iesākt ar visiem strādātkāres pārņemtajiem pilsoņiem situācijā, kad reāla darba iespēju ir maz? Atbilde saprotamā kārtā bija darbvietu radīšanas plāns. Tikai, kā norāda Deivids Greibers, tas bija darbvietu radīšanas plāns ar zināmu īpatnību.Graeber D. “Bullshit Jobs” // Strike Magazine (Issue 3, Summer 2013). Netika radītas darbvietas, kurām būtu kaut kāda jēga un mērķis, bet izveidots milzīgs daudzums, Greibera vārdiem runājot, “bulšita darbvietu”. Tas ir darbs, kuru šajās vietās strādājošie uztver kā “pilnīgi bezjēdzīgu” nodarbošanos, kas “pasaulei nedod absolūti neko” un kam, pēc viņu domām, vispār “nevajadzētu eksistēt”.

Cilvēkiem, kuri strādā bulšita darbvietās, kaut kas jādara. Un šis kaut kas parasti ir paša bulšita ražošana, izplatīšana un patērēšana. Bulšita darbinieki savas darbadienas aizpilda, ar dažāda līmeņa entuziasmu izstrādājot jau pieminētā veida vadībzinības bulšitu, sadzīvojot ar to un bieži vien arī pieņemot kā kaut ko normālu. Iztēlojieties vidusmēra biroja darbinieces ikdienu, un jūs sāksiet saprast, cik dziļi viņa iegrimusi bulšita jūrā. Jau dažas minūtes pēc pamošanās viņa droši vien ieskatās kādā mobilajā ierīcē (tā ir pirmā no vidēji 150 reizēm dienā, kad cilvēks pārbauda sa-vu viedtelefonu). Tad viņa, iespējams, iemet acis dažās e-pasta vēstulēs no bezmiega mocītiem kolēģiem. Pēc tam viņa iet dušā. Viņas domas nekavējoties aizklīst pie gaidāmās stratēģijas plānošanas sanāksmes un tā, kā vislabāk noformulēt savus argumentus. Pa ceļam uz darbu viņa var izlasīt kādu atskaiti. Darbā viņa, visticamāk, sēž bezgalīgā sapulču virknē, pa starpu drudžaini pārbaudot savu e-pastu, aizejot ar kolēģiem pusdienās un kādu brīdi atvelkot elpu internetā. Ja tā ir pirmdiena, viņa pēcpusdienā, ļoti iespējams, nedaudz iepērkas tiešsaistes veikalos – šai nodarbei tas ir viens no iecienītākajiem laikiem. Vēlā pēcpusdienā viņai var nākties apmeklēt apmācību kādā jaunā vadībzinības tehnikā. Varbūt viņai paveicas izbrīvēt stundiņu, lai pastrādātu pie kāda dokumenta. Mājupceļā viņa vēlreiz pārbauda e-pastu. Tad varbūt seko vakariņas, televīzijas skatīšanās, vienlaikus pārbaudot, kas jauns sociālajos tīklos, un pirms gulētiešanas vēl pēdējā ielūkošanās e-pastā. Tāda ir neskaitāmu biroju iemītnieku ikdiena. Šādā dienā mums uzmācas sajūta, ka izdevies padarīt ļoti maz – vai pat vispār neko. Un savā ziņā mums ir taisnība. Lielākoties mēs esam nodarbojušies ar bulšita pārstrādāšanu, izplatīšanu un patērēšanu. Ja kaut kādā brīnumainā veidā izdevies atlicināt brīdi no savas darbadienas, lai uzražotu kādu drusciņu pašiem sava bulšita (teiksim, pabeigt atskaiti, PowerPoint prezentāciju vai kādu citu no neskaitāmajiem bezjēdzīgajiem mūsdienu darba dzīves produktiem), mēs jūtamies varen ražīgi pastrādājuši. Ja neskaita atsevišķus nepārprotami dziļi pur-vā iemaldījušos indivīdus, biroju pasaulē visi saprot, ka vārdi, ar kuriem viņi caurām dienām tā noņemas, būtībā ir pilnīgi bezjēdzīgi. Galu galā, arvien vairāk ofisu iemītnieku ir labi izglītoti cil-vēki, kuriem iemācīta liela daļa no kritiskas domāšanas pamatiem. Skolojoties pavadītie gadi savienojumā ar zināmu iedzimta intelekta pakāpi nozīmē, ka šie ļaudis zina: daudzi no vārdiem, kas tērcītē plūst cauri viņu iesūtnēm, ir grābti no zila gaisa. Taču viņi ir arī pietiekami gudri, lai saprastu, ka bulšits, ar kuru viņi ikdienā strādā, var dot arī šādu tādu labumu. Piedāvājot sevi par varenās korporatīvās kanalizācijas sistēmas novadcaurulēm, mēs nopērkam sev darbu. Tas mums dod ienākumus, zināmu stāvokli sabiedrībā, sociālo tīklu un neskaidru sajūtu, ka mēs savā dzīvē tomēr kaut ko darām. Ja mēs kategoriski atteiktos strādāt ar korporatīvo bulšitu, tad droši vien strauji atjēgtos ne tikai atbrīvojušies no darba, bet arī izputējuši, nomelnoti sabiedrības acīs, zaudējuši draugus (vismaz pašreizējos) un metušies izmisīgos dzīves jēgas meklējumos. Taču bulšita biznesam mēs sevi atdodam ne ti-kai savtīgu iemeslu dēļ. Bulšita jautājumā mēs varam būt arī samērā altruistiski. Liekot lietā bulšitu, var radīt kaut ko vismaz attāli līdzīgu skaidrībai bieži vien augstākajā mērā nedrošajā organizācijas dzīves kontekstā. Izmantojot vārdus, kas izklausās iespaidīgi, bulšitētāji jūt, ka viņu rokās ir zināma kontrole. Bulšits mums dod iespēju atlikt visu lielo, šausminošo jautājumu risināšanu. Tas mums ļauj pievērsties ērtiem, kaut arī savā būtībā tukšiem risinājumiem. Daudzi cilvēki varbūt gluži nesaprot, ko paši dara. Bulšits viņiem var piedāvāt kaut kādu surogātpārliecību, ka viņi rīkojas pareizi – pat ja tā nav gluži taisnība. Dāsns bulšita pielietojums var organizācijām palīdzēt izskatīties labāk citu acīs. Bulšitētājs, ieviešot savā leksikā tukšus korporatīvās modes vārdus, var pārliecināt citus, ka viņi ir uz pareizā ceļa. Teiksim, ja visi pārējie tavā nozarē piesauc “lielos datus”, bet tu tos nepiemini (pat ja tam būtu vērā ņemami iemesli), tad, visticamāk, citiem tu liksies “atpalicis”. Ja tā notiek, firmām var nākties par to maksāt. Savā pētījumā par visaptverošās kvalitātes vadības tehniku ieviešanu Barijs Stovs un Lisa Epstīna konstatēja, ka tās kompānijas, kuras pievērsušās šīm tehnikām, nav uzrādījušas labākus rezultātus kā firmas, kuras tās neizmanto.9Tomēr bieži vien šīs kompānijas bauda cita veida labumus: tās tiek vērtētas augstāk nekā citas tajā pašā nozarē, tās uzskata par drosmīgākām novatorēm, un pārējie domā, ka tām ir kompetentāka vadība. Visai šai tēla uzspodrināšanai ir viens ekonomisks efekts: kompāniju augstākās amatpersonas saņem lielāku algu. Milzīgajam bulšita ražošanai, izplatīšanai un patērēšanai veltītā laika un resursu daudzumam arvien pieaugot, organizācijā paliek visai maz vietas jebkam citam. Šo samērā traģisko situāci-ju cilvēki mēdz kompensēt divējādi. Viena taktika ir censties atrast laiku citās savas dzīves jo-mās un veltīt to tam sava darba aspektam, kas, viņuprāt, piešķir tam kaut kādu jēgu. Tāpēc bieži veidojas diezgan satraucoša situācija, kad iestādes darbinieka dienu gandrīz pilnībā aizņem dažādas sanāksmes un “īstajam darbam” viņš velta vakarus un nedēļas nogales. Rezultāts var būt zināma pašekspluatācijas forma: cilvēki atņem laiku paši sev, lai varētu labi izpildīt darba pienākumus. Viņi tā rīkojas ne jau tāpēc, ka viņus kāds piespiestu, bet gan tāpēc, ka viņiem no sirds rūp pašu darbs.10

Otra reakcija, kas vienlaikus ir gan nedaudz veselīgāka, gan arī vēl satraucošāka, ir cinisms. Daudzi izvēlas nevis izmisīgi meklēt laiku savā ārpusdarba dzīvē, bet vienkārši padoties un samierināties ar apziņu, ka viņu darbs ir pilnīgi bezjēdzīgs. Šie cilvēki pieņem domu, ka viņiem uzticētajā lomā nekāda “īsta darba” nav – viss ir viens vienīgs bulšits. Šādai rezignācijai ir savas priekšrocības. Tā var cilvēkiem palīdzēt, izbrīvēt viņu dzīvē zināmu laiku, kuru viņi varētu piepildīt ar kaut kādu jēgu. Tas nozīmē, ka viņiem nav katrs savas dzīves mirklis jāpavada bezgalīgā karā ar bulšitu, ko vienkārši nav iespējams uzvarēt. Taču šim būtiskajam psiholoģiskajam ieguvumam ir dziļas kolektīvas sekas. Ja cilvēki beidz meklēt laiku un telpu darbam, kuru uzskata par svarīgu un nozīmīgu, šos pienākumus vienkārši neviens vairs nepilda. Bulšits pakāpeniski pārņem visu; organizācijas pamatuzdevumi sāk atmirt, un tā palēnām kļūst par tukšu čaulu. Tam var būt traģiskas sekas. Ja nekas reāli netiek paveikts, klienti un citas ieinteresētās personas pamazām sāk saprast, ka vai nu organizācija vispār nepilda savu pamatuzdevumu, vai arī tas tiek darīts ļoti slikti. Ja organizācija pamet novārtā savus pamatuzdevumus, cilvēki zaudē tai uzticību.

Mēs kā patērētāji neejam uz banku, restorānu vai pie ārsta pēc pamatīgas biznesa bulšita devas. Mēs turp dodamies tāpēc, ka vēlamies saņemt pieklājīgas kvalitātes produktu vai pakalpojumu par samērīgu cenu. Savukārt kā darbinieki mēs neejam uz darbu niekoties ar kārtējiem menedžmentrunas modes vārdiem. Mēs to darām, lai liktu lietā savas iemaņas un talantus, dotu zināmu labumu sabiedrībai un saņemtu par to attiecīgu atalgojumu. Mēs kā ieguldītāji neuzticam savus ietaupījumus kompānijām, lai tās finansētu nebeidzamas stratēģijas mācības. Mēs ceram, ka mūsu nauda tiks iztērēta, lai padarītu uzņēmumu ražīgāku un līdz ar to nodrošinātu mums saprātīgu peļņu. Kā pilsoņi mēs negaidām, ka organizācijas mūs pārsteigs ar jaunākajiem izdomājumiem un modes kliedzieniem. Mūs interesē tas, vai attiecīgā organizācija kaut ko dod sabiedrībai, veidojot jaunas darbvietas, maksājot nodokļus un radot noderīgus produktus vai pakalpojumus. Skumji, bet biznesa bulšita uzplaukums pat dažām no mūsu labākajām organizācijām laupījis spēju saprast, kādēļ tās vispār pastāv. Esejas pamatā ir Andrē Spaisera grāmata “Biznesa bulšits” (André Spicer, Business Bullshit, 2017).

Frankfurt H. On Bullshit. Princeton, NJ: Princeton University Press, 2006. Pp. 33–34.

McCloskey D., Klamer A. “One Quarter of GDP Is Persuasion” // The American Economic Review, 85, 2 (1995). Pp. 191–195.

Antioch G. “Persuasion Is Now 30% of US GDP” // Economic Roundup, 1 (2013).

Penny L. Your Call Is Important to Us: The Truth about Bullshit. New York: Crown, 2010.

Turpat.

Luyendijk J. On Trump, Brexit and Bullshit. London: Profile, 2017.

Cf. Frankfurt, On Bullshit.

 Gorz A. Paths to Paradise: On the Liberation from Work. London: Pluto, 1985.

Staw B. M., Epstein L. D. “What Bandwagons Bring: Effects of Popular Management Techniques on Corporate Performance, Reputation, and CEO Pay” // Administrative Science Quarterly, 45, 3 (2000). Pp. 523–556.

Bunderson S. J., Thompson J. A. “The Call of the Wild: Zookeepers, Callings, and the Double-edged Sword of Deeply Meaningful Work” // Administrative Science Quarterly, 54, 1 (2009). Pp. 32–57.

Published 29 November 2019
Original in English
First published by Wespennest 174 (German version); Eurozine (English version); Rigas Laiks 8/2018 (Latvian version)

Contributed by Rigas Laiks © André Spicer / Rigas Laiks / Eurozine

PDF/PRINT

Newsletter

Subscribe to know what’s worth thinking about.

Discussion