De Seviņē kundzes mantojums

Stendāls kaislīgi mīlēja Itāliju. Ne tikai dievinātā Rafaela un Koredžo, Čimarozas un Rosini dēļ un arī ne tikai tāpēc, ka daba un māksla tur veido ideālu vienību. Stendāls daudz rakstījis par Itālijā justajām cilvēciskajām attiecībām, kas tik ļoti atšķiras no Francijā pierastās atturības: “Gandrīz ikreiz, kad Parīzē ierodies pie tuva drauga, nākas lauzt plānu ledus kārtiņu, kas izveidojusies četru vai piecu dienu laikā, kad nav iznācis tikties. Bet, kad šī delikātā operācija laimīgi ir veikta un jūs atkal esat tuvi un apmierināti, sasniedzot draudzīguma augstāko punktu, pulkstenis sit pusnakti un namamāte jūs izvada pa durvīm”.1 Stendāls bija laimīgs atrasties itāļu sabiedrībā, kur jau no pirmā brīža valda sirsnība, jūtu tiešums, un ceļotājs var justies kā senu, tuvu draugu lokā. Taču cilvēks, kas Francijā baudīja gudrinieka slavu, itāļu vidū riskēja kļūt par ākstu: “Viskaitinošākais vai visapbrīnojamākais – atkarībā no tā, kā uz šo lietu skatās –, ir ģeķīgs franču prātnieks, kurš stundu garā sarunā pagūst runāt par Homēru, politekonomiju, Bolivāru, Rafaelu, ķīmiju, Kaninga kungu, romiešu tirdzniecību, Vezuvu, ķeizaru Aleksandru, filozofu Erasmu, Paizjello, Hemfriju Deiviju un vēl simt citām lietām. Pēc šīs laipnās sarunas itālis, kurš centies savu prātu palaist galopā, lai visā nopietnībā izsekotu katrai no šīm lietām, kas joņo uz franču gudrinieka lūpām, ir ieguvis trakas galvassāpes.”2 Varētu teikt, ka Stendāls franču sabiedriskās saskarsmes veidu uzskatīja par afektētu un pretenciozu. Taču Stendāla apbrīnotā itāļu sirsnība, jūtu spēks un izteiksmes tiešums nav tikai nacionālā temperamenta nopelns. Rakstnieka uzsvērtās atšķirības starp Parīzi un Milānu noteica arī laikmets un tā ideāli; viņš dzīvoja brīdī, kad franču salonu kultūrā dabiskums tika pielīdzināts neaptēstībai. Pie tam franču valoda savu izteiksmes veidu diktē pati. Paškritiski palūkojoties uz sevi, jāatzīst, ka, pārejot uz šo valodu, negribot kļūsti pļāpīgs un daiļrunīgs. Franču frāzes elegantā konstrukcija, iespēja ērti veidot jauktus saliktus teikumus, virknēt divdabjus un atļauties vieglu patētiku ir pavedinoša. Vēl vairāk – franču valoda uzspiež straujāku ritmu, tempu, un neliela afektācija pielīp pat cilvēkam, kam dzimtajā valodā uz to nav ne mazākās noslieces.

Taču tā nav bijis vienmēr. Mišels de Montēņs, viens no franču literārās valodas atskaites punktiem, prātnieks, kurš tiecās uz tiešumu, precizitāti un izteiksmes spēku, rakstīja: “Runa, kādu es mīlu, ir vienkārša un naiva, tāda pati uz papīra kā mutē, sulīga un spēkpilna, īsa un koncentrēta, ne tik daudz delikāta un saķemmēta, kā sparīga un asa […] drīzāk smagnēja, nekā garlaicīga, bez afektācijas, nevaldāma, nesakārtota un pārdroša.”3 Montēņs slavēja žargonu, dažādu slāņu un profesiju dzīvo izteiksmi, “medību un kara valodu” viņš dēvēja par bagātīgu aizguvumu lauku literatūrai. Šis valodas izpratnes slānis Francijā bijis dzīvs vienmēr, uzpeldot laikos, kas spēj cienīt dabisko un patieso.

Tā nedomāja 17. gadsimts, kas nāca ar akadēmisku svinīgumu, ievedot kārtību franču valodas ekspresīvajā un bagātīgajā, taču haotiskajā druvā. De Seviņē kundze ar savu vēstuļu epopeju pierādīja, ka nav jābūt rakstniekam, lai vēstulēs ietvertu vesela laikmeta ainu, katrā no tām ievērojot literārā stila daudzveidības prasības. Šķiet, ka viņa ne mirkli arī neaizmirsa, ka viss rakstītais reiz var tapt iespiests, tikt pelts vai apbrīnots. Seviņē kundzes slavenais vēstījums meitai par Luija XIV māsīcas hercogienes de Monpansjē laulībām ar de Lozēna kungu 1670. gadā, varens superlatīvu krāvums, apliecina literāru izdomu un formas drosmi: “Es grasos Jums paziņot vispārsteidzošāko, vislieliskāko, visbrīnumaināko, vistriumfējošāko, visapdullinošāko, visnedzirdētāko, visdīvaināko, visārkārtējāko, visneticamāko, visnegaidītāko, vislielāko un vismazāko, visretāko, visikdienišķāko un visspožāko, visvairāk skaudību raisošo ziņu, kaut ko, ko iespējams atrast tikai senajos laikos, kaut ko, kas šķiet neticams Parīzē (un kā tam gan varētu ticēt Lionā?), kaut ko, kas visiem liek saukt pēc žēlastības, […] kaut ko, kas notiks svētdien un kas vairs nebūs iespējams pirmdien…”4

De Seviņē kundze bija tuvāka Montēņam nekā savam laikmetam, kas izkopa normatīvo, patētisko un retorisko. Luija XIV paša memuāri vienlaikus ir kā monologs un bezgala gara vēstule, ko viņš adresē savam dēlam. Tas ir ne vien politiskās domas, bet arī tālaika franču valodas piemineklis, kas, tiesa, tapis ne bez sekretāru palīdzības. Jau pašas pirmās rindas pilda milzu pašapziņa, kas ietērpta atbilstoši svinīgā stilā: “Mans dēls, daudzi apsvērumi, un visi tie ir ļoti svarīgi, man likuši izšķirties atstāt Jums šīs atmiņas par manu valdīšanu un galveno, ko esmu padarījis, lai arī šī rakstīšana sagādā man diezgan daudz darba pa vidu manai lielajai aizņemtībai. Es nekad neesmu domājis, ka karaļi, kas jūt sevī tēvišķīgu maigumu, būtu atbrīvoti no tēvu vispārējiem pienākumiem, kuru pamatā audzināšana ar piemēru un padomu. Gluži pretēji, man šķiet, ka šis augstais rangs, kurā mēs abi, Jūs un es, atrodamies, pienākumus sabiedrības labā liek apvienot ar privātpersonas pienākumiem un ka galu galā visa šī cieņa, ko mums izrāda, visa šī pārpilnība un spožums, kas mūs ietver, nav nekas cits kā Debesu atlīdzība par To uzliktajām rūpēm par tautām un valstīm.”5

Tā ir likteņa ironija, ka karaļa vēstījumam, kurā sludinātie principi bieži bija tikpat cildeni, cik neprātīga bija viņa praktiskā darbība, pretī liekama dofina audzinātāja, Kambrē arhibīskapa Fransuā de Fenelona 1694. gadā rakstītā anonīmā vēstule Luijam XIV. Nav svarīgi, vai karalis galu galā maz izlasīja ar Mentenonas kundzes starpniecību piesūtīto, rūgtu pārmetumu pilno spriedumu par Luija XIV politiku. Šī vēstule arī ir piemineklis, pārlaicīgs vēsturisks dialogs ar karali, veidojot filozofiski literāru pretmetu. Apbrīnu raisa jau vēstules ievads, kas rāda prasmi neitralizēt adresāta paredzamo dusmu uzliesmojumu: “Sir, cilvēkam, kas uzdrošinās Jums rakstīt šo vēstuli, nav nekādas ieinteresētības šajā pasaulē. Viņš raksta ne aiz sarūgtinājuma, ne aiz godkārības, ne aiz tieksmes jaukties augstās lietās. Viņš Jūs mīl, palikdams nepazīts, viņš Jūsu personā saskata Dievu. Ar visu Jūsu varu Jūs tam nevarat dot neko no tā, ko viņš vēlas, un nav nekādu moku, ko viņš nebūtu gatavs labprātīgi paciest, lai liktu Jums iepazīt patiesību, kas nepieciešama Jūsu glābiņam. Ja viņš Jums raksta spēcīgiem vārdiem, neesiet pārsteigts, jo patiesība ir brīva un spēcīga. Jūs neesat pieradis to dzirdēt. Cilvēki, kas pieraduši pie glaimiem, jo viegli to, kas ir vistīrākā patiesība, uztver kā sarūgtinājumu, asumu un izlēcienu.”6

Pat Kurzemes hercogs Jēkabs savās franciski rakstītajās vēstulēs pēkšņi kļūst rotaļīgs un asprātīgs, un smagnējie, kancelejiskie vācu teikumi dod vietu franču frāzes lokanībai. Trīs gadus pēc tam, kad Luijs XIV bija sācis rakstīt savu vēstījumu dēlam, 1664. gadā hercogs Jēkabs franču valodā sacerēja kaut ko daudz īsāku un praktiskāku. Tās ir instrukcijas prinča troņmantnieka Frīdriha Kazimira audzinātājam Hansam Flemingam, kur cita starpā 5. paragrāfs vēstī: “Kas attiecas uz uzvedību pie galda, audzinātāja kungam jāraugās, lai viņš [princis] neaizrautos ar lielu runāšanu, nekliegtu un vispār nepaceltu balsi, kā arī lai viņš neliktu elkoņus uz galda, neēstu ar pārāk vaļēju vai izstieptu muti, lai nerotaļātos ar nazi, runājot nesavilktu muti, netaisītu dažādas grimases vai nevicinātu kāju, kas runā pretī godīgiem tikumiem, lai viņš nešūpotos un nestāvētu uz vienas kājas (lieta, kas ir pretēja pieklājības likumiem), bet viņa tikumus un sarunu vešanu pastaigu laikā Mēs atstājām audzinātāja kunga uzmanības un diskrēcijas ziņā.”7

Kurzemes hercogienes Dorotejas 1785. gadā naivā un kokainā stilā rakstītās vēstulītes ir pārsteidzošs pretstats tam vieglumam, ar kādu viņa izsakās franču valodā, kopš 1809. gada dzīvojot Francijā. Tieši viņai diplomātijas lielmeistars un ciniķis Šarls Moriss de Taleirāns 1814. gada 24. februārī – brīdī, kad brūk Napoleona I impērija un sabiedroto karaspēks jau tuvojas Parīzei – veltījis kārtējo vēstuli ar šo dramatisko notikumu izklāstu, nobeidzot to ar viņam neraksturīgu aizrautību: “Es Jūs mīlu ar visu savu dvēseli. Es visu uzskatu par panesamu, ja varu būt Jums blakus. Jūs! Jūs! Jūs! Lūk, ko es mīlu vairāk par visu šajā pasaulē!”8

Tās pašas pārvērtības skāra hercogienes Dorotejas meitu Vilhelmīni. Viņas franciski rakstītie vēstuļu simti savam mīļākajam, austriešu valstsvīram Klemensam fon Meterniham atspoguļo patiesu kaisli un pat necieš no banalitātes, paceļoties līdz sava laika sentimentāli romantiskās literatūras augstumiem.

Ikvienā laikmetā vēstules atspoguļo domas izteiksmes veidu, kas savukārt ir šī laikmeta strāvojumu noteikts. Flobēra mokas ap savu darbu stilu, teikumu slīpēšana, epitetu variēšana un iztēles ainu gleznošana ir 19. gadsimta rakstniecības procesa hrestomātisks piemērs. Marsels Prusts 1920. gada apcerējumā par Flobēru gan apgalvo, ka Flobēram nav nevienas skaistas metaforas (eseju sākdams ar paziņojumu: “Man šķiet, ka vienīgi metafora spēj stilam dot mūžīgumu…”), tomēr nebeidz vien apbrīnot Flobēra atradumus. Darbības vārdu virknējumu nepabeigtās pagātnes formā, kas darbību pārvērš vērojošā impresijā, Prusts vērtē kā īstu valodas brīnumu, revolūciju franču literatūrā. Aizrautīgā Flobēra sintakses analīze vienlaicīgi ir liecība par Prusta paša cīņu ar savu darbu izteiksmes formu.

Van Goga vēstules, sava veida pretstats de Seviņē kundzes literārajai “saskrūvētībai”, ir ne mazāk apbrīnots vēstuļu žanra piemineklis. Tomēr, tie, kas šajos vēstījumos meklēs kaut ko līdzvērtīgu van Goga glezniecības verdošajam spēkam, vilsies – tās nav gleznas, tur nav neprātīgo krāsu, reibinošās dinamikas. Mākslinieka atklātā dvēsele, viņa dziļā sirsnība un jūtu nesamākslotība ielikta dzīvā, gramatiski vienkāršā valodā, taču tur netrūkst arī retorisko klišeju – pat van Gogs nespēj aizbēgt no franču frāzes neglābjamās elegances un skaistā plūduma. Savus darbus viņš apraksta visai racionāli: “Visspēcīgāk mani aizrauj – daudz, daudz vairāk nekā viss pārējais mans darbs – portrets, modernais portrets. Es to cenšos radīt ar krāsu palīdzību, un neesmu vienīgais, kas ir uzsācis šo ceļu. Tu redzi, esmu tālu no tā, lai varētu paziņot, ka spēju to jau panākt, bet uz šo mērķi vismaz es virzos: es gribu radīt portretus, kas gadsimtu vēlāk cilvēkiem šķitīs kā rēgi. Es to nemēģinu sasniegt ar fotogrāfisku līdzību, bet ar kaislīgu ekspresiju, kā izteiksmes līdzekli rakstura eksaltācijai izmantojot zinātni un krāsas mūsdienīgu izpratni. Ārsta Gašē portrets rāda saules aprautu seju sakaitēta ķieģeļa krāsā, rudiem matiem, baltu cepuri, ko ietver ainavas fons ar ziliem pakalniem; viņa apģērbs ir ultramarīna zilā krāsā, kas izceļ seju, liekot tai izskatīties bālākai, neraugoties uz ķieģeļu krāsu. Viņa rokas, akušiera rokas, ir bālākas nekā seja. Priekšā uz sarkana galda ir dzeltenas grāmatas un uzpirkstītes zieds tumšā purpura krāsā.”9

Franču vēstuļu īpatnības vispirms ir tradīciju un formas jautājums. Būtu liela kļūda aiz franciskās distancētības saskatīt jūtu un sirsnības trūkumu. Marsels Prusts, ko visdrīzāk varētu turēt aizdomās par šo grēku, tieši savās vēstulēs atsedz negaidītu jūtīguma un līdzcietības spēju. Nebūt ne tādēļ, lai pavēstītu vēl vienu no savām iecienītajām metaforām, viņš rakstīja Annai de Noaijai: “Pat visļaunākajā cilvēkā mīt kāda nabaga nevainīga radība, kas mokās; tai ir sirds, aknas un artērijas, kur nav ļaunuma un kas cieš. Visskaistākos triumfa brīžus sabojā tas, ka vienmēr ir kāds, kam jācieš.”10

Tomēr šodienas ikdienišķums, šķiet, vēsturiskās pūles ap valodu padarījis tālas un nevajadzīgas arī Francijā. 19. gadsimta literatūra guļ grāmatu plauktos, bet saruna kā vārda māksla, kā literatūras atspulgs un saskarsmes forma pamazām izzūd. Salona jēdziens mūsdienās zaudējis savu kādreizējo nozīmi, taču tolaik tā bija sabiedrības garīgās paškultivēšanās forma, skatuve, uz kuras varēja kāpt katrs. Jebkāda domas un tās izpausmes kultivēšana, kas bija plašas izglītoto sabiedrības slāņu dzīves sastāvdaļa, nu atkāpusies līdz šauram literātu un intelektuāļu lociņam; tikmēr pārējie ļaujas elementārākiem kontaktēšanās veidiem. Šodien Francijā vien retos namos, retās sabiedrībās var dzirdēt sarunu, kuras uzdevums nav vienīgi papļāpāšana, informācijas apmaiņa vai mēģinājums pēc iespējas žiglāk izšaut savas zināšanas. Sarunu, kas ir mākslinieciska norise, kur katrs dalībnieks savu domu pasniedz lēni, ritmizēti, domās kārtojot palīgteikumus, domājot par epitetiem, neaizmirstot par Prusta mīļajām metaforām, ļaujot otra runātāja teiktā pēdējai skaņai atsisties pret telpas griestiem un izdzist, lai tad uzsāktu savu pienesumu, nesteidzīgi, ievērojot ritmu un labskanīgumu, protot balsij dot vajadzīgo aktierisko izteiksmību, tomēr neiekrītot patētismā. Pie tā piederas arī nelielas pauzes, daži žesti un atturīgs smaids (bet ne nesavaldīgā žestikulēšana un nervozie smiekli, kas pavada nedrošu cilvēku uznācienu). Šāda saruna ir apzināta nodeva franču salonu tradīcijai. Tas nav mēģinājums aizkavēt tās norietu, bet drīzāk tieksme to lietot kā rituālu. Protams, caurmēra mūsdienu franču saruna būs tikpat vētraina, trokšņaina un juceklīga kā Latvijā vai Amerikā, taču tai noteikti piemitīs vairāk domas un izteiksmes spožuma.

Jaunlaiku paviršība, steiga un stila trūkums franču vēstuļu kultūru skāris mazāk. Lai gan nav nekā subjektīvāka par personīgo pieredzi, es pārlūkoju arī savu ne visai apjomīgo franču korespondenci, kas atspoguļo gandrīz vai vienīgi darba kontaktus – tur ir muzeju lietas, konferences, ceļojumi, ģenealoģiski pētījumi, Kurzemes hercogu Bīronu daudzās un samezglotās radnieciskās saites ar Franciju.

Vēstules ir dīvainas un anahroniskas. Adresāti šķiet kā Prusta personāžu ēnas, kas krīt no Germantu puses. Īsās, bet mīļi uzmanīgās vēstulītes no Saganas hercogienes Violetas un grāfienes de Purtalesas, kas sūtītas no Marē pils, de Andia kundzes enerģiskie elektroniskie ziņojumi, grāfienes de Baņē garās, laipnās un lietišķās lapas, grāfienes de Bartijā lakoniskās vēstules, grāfa de Megrē gluži vai 19. gadsimta garā ieturētā vēstules lapa – tas viss ir kā atbalss no vecās pasaules, kurai joprojām atrodas vieta arī mūsdienu Francijā, kaut arī slēpta aiz muižu parku augstajiem žogiem, Senžermēna priekšpilsētas vai lepno bulvāru namu biezajām sienām. Un tomēr šīs vēstules kā cilvēka dvēseles izpausmes liecības, tāpat kā to rakstītāji ne ar ko neatšķiras no visiem citiem: snobisma ēra gan nav gluži aiz muguras, taču Prusta iezīmētā spriedze starp kārtas un mantas aristokrātiju, starp inteliģenci un muižniecības aizspriedumiem gandrīz vairs nepastāv. Un ģerboni uz vēstuļpapīra, atšķirībā no Vācijas, vairs neliek. Starp demokrātiskā laikmeta iekarojumiem ir arī sociālo barjeru krišana, tomēr sabiedrisko konvenciju, rakstura un nacionālo tradīciju slogs Francijā pavīd ik pa brīdim.

Veselu mapi veido mana sarakste ar Lorānu de Kominu, arhitektu, kas šķiet izkāpis no 19. gadsimta, laika, kad Džons Reskins sludināja arhitektūras, morāles un jūtu sintēzi. Vai vismaz kā Emilio Terī, kurš laikmetā, kad Eiropa vienoti soļoja pretī modernismam, bēga no realitātes, projektējot klasicistiskus parka paviljonus gan sev, gan citam ārpus laika stāvošam īpatnim Karlosam de Beistegī.

Burgundijas hercoga galma hronista Filipa de Komina pēctecis trīs gadus pēc kārtas klejoja pa Latvijas laukiem, postpadomju drupu vidū meklējot zudušās aristokrātiskās civilizācijas ēnas, lai uz to pamata gleznotu savas kaislīgās vīzijas. Lorāns de Komins spēja uztaustīt vācbaltiskās muižu kultūras īsto noti – pretstatā Margeritas Jursenāras romānam Le Coup de grace, lai gan tieši tas de Kominu bija aizrāvis un atvedis uz Baltiju (Jursenāra parādījusi aprakstītās vietas un laikmeta neizpratni – tas ir cietsirdīgs romāns, kurā dienvidnieciskas kaislības un boļševisma šausmu tēls uzprojicēts aristokrātiskā dzīves veida pēdējo dienu ainām kādā Baltijas muižā). Savās vēstulēs, ko pavada zīmējumi, de Komins apliecina franču daudzpusību tās labākajā izpausmē, pie tam nostalģiski dekadentiskās noskaņas tiek ietērptas franču klasiskajā epistolārajā stilā. 2003. gada 15. decembrī rakstītā vēstule stāsta par Latvijas skiču pārvēršanos konceptuālās kompozīcijās: “Tas nav tālumā liesmojoša ugunsgrēka spīdums, kas to izgaismo, bet drīzāk laika teātra leģendārā gaisma. Es mēģināju tur ielikt kaut ko vienlaikus erudītu un sērīgu. Mazliet tā, kā to būtu darījis kāds nesamierināms pagātnes kolekcionārs, kurš savā dārgumu krātuvē godbijīgi savācis salauztus ēku maketus, lauskas, kas paglābtas pēc laupīšanām, un citus objektus, kuru jēga saprotama tikai viņam pašam; tas ir kaut kas vidējs starp medaļu kabinetu un vaska figūru muzeju. Šīs bālās ēnas, kas sarindotas uz plauktiem, labāk par visiem vārdiem spēj izteikt tās traģiskās melanholijas jūtas, ko, pateicoties Jums, es izjutu, grimstot Jūsu vēstures pētīšanā. “Skaistākās paradīzes ir tās, kas zaudētas,” teicis kāds dzejnieks, un es ar savu otu vēlos tikai bezgalīgi parafrazēt šos vārdus. Un kā gan varētu būt citādi, ja pie dvēseles jo cieši klāt ir nostalģija pēc zudušām lietām un laimīgās bērnības…?”

Nevajadzētu pārsteidzīgi uzskatīt, ka pazīstat franču kultūrai raksturīgo (ja runa nav par jaunāko paaudzi un ļoti mūsdienīgu vidi), ja uzskatāt par iespējamu vēstulēs izplūst sirsnīgās uzrunās un nobeigt tās ar kaut ko “čau” līdzīgu. Tas netiks saprasts. Stendālam bija taisnība. Tradīciju elpa it īpaši dveš no vēstuļu nobeigumiem. Tā joprojām ir pieklājības formulu parāde ar tās smalkajām niansēm, no dziļas cieņas līdz gandrīz apvainojoši stingai ceremonialitātei. Gadsimtu gaitā vēstuļu rakstītāji pielikuši lielas pūles, lai rādītu spēju šos dažus vārdus vai teikumus pirms paraksta pārvērst par savas izdomas spēju apliecinājumu. Protams, varēja rakstīt vienkārši “Jūsu padevīgais kalps” (votre serviteur obéissant), kas mūsdienās dīvainā kārtā tiek lietots vienīgi sarakstē ar Romas pāvestu. Tagad pierastākā formula oficiālās vēstulēs ir “lūdzu pieņemiet manas izmeklētās cieņas apliecinājumu” (veuillez agréer l’expression de ma considération distinguée). Taču tas ir garlaicīgi. Vismaz rakstnieki allaž darījuši visu, lai savā korespondencē nekļūtu banāli un neatkārtotos. Žozefs de Mestrs 1807. gadā rakstītu vēstuli grāfam Fjodoram Golovkinam nobeidz ar literāru veidojumu, kam jārāda spēja vispār iztikt bez obligātās pieklājības formulas: “Ar labu dienu, grāfa kungs, es vairs nevaru noturēt spalvu, tāpēc atļaujiet man beigt bez sveiciena, paļaujoties uz Jūsu labo atmiņu.”11 Marsels Prusts vēstulēs Annai de Noaijai lieto jo plašu diapazonu, no sausā “Jūsu goddevīgais” (votre respectueux) līdz nedaudz vaļīgajam “pie Jūsu kājām, kundze” (a vos pieds, Madame). Gijs de Mopasāns grāfienei Potockai sacer “es Jums sūtu, kundze, to, kas manī varētu būt tas patīkamākais,” bet Arturs Rembo ironiskā vēstulē savam bijušajam skolotājam lieto izvairīgu “labdien no [visas] sirds” (bonjour de coeur).

Jebkurš no šiem literārajiem darinājumiem var atrasties arī mūsdienu vēstules noslēgumā. Draudzīgos vēstījumos nereti apakšā būs laipnais, bet latviešu valodā grūti pārceļamais avec mes amitiés (ar manām draudzīgajām jūtām). Toties, ja jūs pusoficiālas vēstules beigās atradīsiet nevis “avec mes meilleurs sentiments”, bet “avec mes sentiments les meilleurs”, tad šī īpašības vārda inversija vien liek domāt par Jūsu korespondenta vēlmi paust tikko jaušamu vēsumu. Vairāk nekā jebkuras citas nācijas pārstāvju vēstulēs francūžiem var atrast daudzpunktus, izsaukuma un jautājuma zīmes, tā apliecinot vēlmi vēstules saņēmējam pēc iespējas emocionālāk noraidīt savas domas, jūtas, dvēseles stāvokli.

Un vēl kāda būtiska franču vēstuļu pazīme – ja rakstītājs grib jums izrādīt cieņu, tā nebūs tapusi uz datora. Var gadīties, ka rokraksts ir bezcerīgs un spalva slīdējusi negantā straujumā, taču šīs lapas ir tāls sveiciens no laikiem, kad vēstuļu rakstīšana piederēja pie ikdienas nodarbībām, intelektuāla treniņa. Būtu maldīgi domāt, ka visās vēstulēs, kas mūsdienās nesīs kādu ziņu no Francijas, būs atrodams de Seviņē kundzes mantojums. Arī tur ir daudz internacionāli steidzīgā un paviršā, un ir jau arī daudz citu veidu, kā savu domāto un sakāmo nodot otram – strups vārds, izsauciens, žests, grimase. Un kur nu vēl brīnumburti OK, kas spējīgi aizvietot tik daudz runas tukšumu un dibināt saprašanos starp cilvēkiem. Bet vēstules – taas ar panaakumiem speej aizstaat shodieniigaakais sazinaashanaas veids e-pastaa.