Augstais un zemais reģistrs

Izraēliešu rakstnieks Etgars Kerets (1967) pasaulē kļūst aizvien populārāks, un tas, kā var spriest no intervijas New York Times, vēl pirms dažiem gadiem viņu pašu ārkārtīgi izbrīnīja. Viņa ļoti īsie stāstiņi un komiksi, kuros darbība vienmēr notiek Izraēlā un kuru varoņi ir parasti cilvēki, kas risina it kā vienkāršas, triviālas problēmas, šķiet pievilcīgi arī Polijā, Ungārijā, Ķīnā, Horvātijā, Lietuvā, Amerikas Savienotajās Valstīs un vēl padsmit valstīs. Rīgā Kerets bija ieradies sakarā ar sava stāstu krājuma “Autobusa šoferis, kas gribēja būt dievs” izdošanu Māras Poļakovas un Ilmāra Zvirgzda tulkojumā. Mēs tikāmies 31. oktobra vakarā, bet pēc sarunas (tā bija īsāka, nekā iecerēts, jo Kerets bija apmaldījies un labu laiku klīdis pa drēgno un tumšo Rīgu) devāmies uz pieņemšanu pie Izraēlas vēstnieces, kur viņš turpināja stāstīt savus neticamos stāstus – piemēram, par tēvu, kurš kara apstākļos ne vien ielaidis armijas nometnē divus nomaldījušos arābu spiegus, bet vēl cienājis viņus ar omleti. Uz jautājumu, vai tad viņš nav dzirdējis, ka tie savā starpā sarunājas arābiski, Kerets seniors paraustījis plecus un atteicis: “Kas tur liels? Es arī runāju arābiski.” Vai arī stāsts par brāli, kurš vienīgais Izraēlas armijā esot notiesāts par elkdievību. Brālis tuksnesī sargājis kādu radariekārtu, bet aiz garlaicības izkrāsojis to ar totēmiskiem rakstiem. Viņu pieķēruši it kā zemojamies totēma priekšā, kaut gan patiesībā viņš vienkārši pieliecies, lai sasietu zābaku. Kad jautāju Etgaram, vai tiešām viss tā noticis, kā viņš stāsta, viņš dievojās, ka tā esot svēta patiesība, bet šādus stāstus viņš savā prozā neatspoguļojot, jo tos jau uzrakstījusi “pati dzīve”.

Ieva Lešinska: Vai bieži gadās, ka ārzemju braucienos tevi uzaicina mājās pie vēstnieka?

Etgars Kerets: Nē, bieži ne. Parasti tikai ļoti mazās valstīs. Un te vēstniecei arī ļoti patīk mani stāsti. Man nekas nav pretī, man ar vēstniekiem nav problēmu. Man ir problēma ar mūsu ārlietu ministru, bet tas ir no citas operas. Rīgā man bija jābūt jau februārī, bet smagi saslima tēvs, kurš nu jau ir aizgājis. Bet tagad biju Stokholmā un atceļā nolēmu nokārtot Rīgas parādu.

IL: Tu pieminēji savu tēvu. No taviem stāstiem šķiet, ka tev bijušas ļoti tuvas attiecības ar vecākiem.

EK: O, jā, man ir tuvas attiecības ar visiem mūsu ģimenē – tie ir ļoti īpaši cilvēki. Māte vēl ir dzīva. Man ļoti laimējies ar brāli un māsu, un vecāki man ir tiešām īpaši cilvēki.

IL: Cik saprotu, tavi vecāki ir pārcietuši holokaustu?

EK: Jā.

IL: Kāda nozīme šim faktam bijusi tavā dzīvē? Un kā tas ietekmējis viņu turpmāko dzīvi?

EK: Nu, pirmkārt, kas attiecas uz biogrāfijām… Mana māte ir no Varšavas. Viņa turienes geto zaudēja abus vecākus, brāli, būtībā visu ģimeni.

IL: Kā viņai izdevās izdzīvot?

EK: Viņa zaudēja māti un brāli, taču viņai ar tēvu izdevās nokļūt citā, “maigākā” geto, kas bija Varšavas pievārtē. Tur mans vectēvs aktīvi atbalstīja poļu sacelšanos, vācieši viņu noķēra un nogalināja.

IL: Tātad runa ir nevis par ebreju geto sacelšanos, bet par Varšavas sacelšanos?

EK: Jā, viņš sadarbojās nevis ar ebrejiem Varšavas geto, bet ar poļu pagrīdi. Taču pašu sacelšanos viņš nepiedzīvoja – viņš piegādāja ieročus, un viņu noķēra. Tā ka māte palika viena, taču viņa jau bija ārpus Varšavas geto, kad tas tika iznīcināts.

Un tēvs?

EK: Jā, tēvs pārdzīvoja karu Baranavičos – tagadējā Baltkrievijā, bet kādreiz tie bija Polijā. Viņš palīdzēja vecākiem izrakt bedri. Vācieši bija nogalinājuši viņa māsu. Taču kopā ar vecākiem un diviem attālākiem radiniekiem viņi izraka bedri, kura bija par mazu, lai tajā apgultos vai pieceltos kājās, – tur varēja tikai sēdēt. Nu, un tajā bedrē viņi pavadīja sešsimt dienas, līdz ienāca krievi un izvilka viņus laukā.

Abi mani vecāki ir izdzīvotāji. Mans tēvs vispār bija unikāls cilvēks. Izdzīvotāji parasti ir ļoti aizdomīgi, taču viņš bija ārkārtīgi optimistisks, viņš uzticējās cilvēkiem, ticēja viņiem. Es jautāju, kāpēc? Viņš atbildēja, ka dzīves sākums viņam bijis grūts, bet pēc tam jau viss gājis uz labo pusi. “Man sākumā bija ļoti slikts priekšstats par cilvēkiem,” viņš teica, “bet, jo ilgāk dzīvoju, jo kļūst labāk un labāk.” Un tāpēc, ka viņš bija pārcietis holokaustu un palicis dzīvs, viņš teica, ka ar vienu dzīvi viņam vairs nepietiekot, viņš gribot izdzīvot daudzas. Līdz ar to ik pa septiņiem gadiem viņš mainīja profesiju. Reizēm viņam veicās labi, reizēm slikti, tāpēc, kad biju bērns, mēs kādu laiku bijām vidusšķira, tad noslīdējām uz zemāko šķiru, tad atkal atpakaļ – viss bija atkarīgs no tā, ko tajā laikā bija pasācis tēvs. Viņš bija ļoti, ļoti radošs cilvēks – īsts brīnums.
Arī mana māte ir brīnumaina, bet citādi. Viņa ir šerpāka. Man ir stāsts par manu māti un māju, ko man uzcēla Polijā.

Kas tā par māju?

EK: Nu, tas tāds interesants un dīvains projekts. Pirms kādiem trim gadiem man piezvanīja viens cilvēks un, runājot ar smagu poļu akcentu, angliski pastāstīja, ka Varšavā uz kādas ielas viņš starp divām mājām ievērojis spraugu – tādu šauru spraugu, un šī sprauga viņam pavēstījusi, ka viņam tur man jāuzceļ māja. Es teicu, labs ir, dariet, ko sprauga jums liek. Un drīz vien es par to aizmirsu. Bet pēc kāda laika šis cilvēks, ļoti nopietns un talantīgs poļu arhitekts, kurš pastāvīgi izstrādā dažādus jokainus projektus, atbrauca uz Izraēlu. Noskaidrojās, ka Varšavā, lūk, ir šīs divas mājas, kurām galos nav logu, bet starp tām ir aptuveni 90 centimetrus plata sprauga, kurā ļaudis met atkritumus. Tur viņš nolēma man uzcelt māju – minimālistisku kā mani stāsti, bet kur būtu viss, kas mājā iederas. Es teicu, bet zeme taču pieder pilsētai, jums nav nekāda budžeta, diez kā jūs to varētu paveikt. Viņš teica, neuztraucieties, viss, kas man vajadzīgs, ir jūsu svētība. Un es piekritu. Pirms pāris nedēļām es biju uz atklāšanu, un tas viss bija ārkārtīgi aizkustinoši. Māja ir aprakstīta New York Times, to sauc Keret House.

Es tur paliku pa nakti, un naktī zem logiem pulcējās dzērāji un klaigāja: “Keret, mēs tevi mīlam!” Bija daudz apmeklētāju, jo māja ir mākslas priekšmets. Atnāca Vladislava Špilmana atraitne – viņa grāmata bija pamatā filmai “Pianists” –, vēl daža laba slavenība, man pat piedāvāja seksu kā ebreju un poļu samierināšanās zīmi, bet tur nekas nesanāca, jo es esmu precējies. Bet notika lērums visādu traku lietu, un tas viss bija ļoti skaisti.

Un tu tajā mājā domā apmesties Varšavas apmeklējumu laikā?

EK: Nu, tas ir būtībā mākslas projekts. Bet uz Poliju es tiešām braucu biežāk nekā uz citurieni, gan tāpēc, ka tur ir manas saknes, gan arī tāpēc, ka tur manām grāmatām ārpus Izraēlas veicas vislabāk. Doma ir tajā mājā rīkot dažādus mākslinieciskus pasākumus, aicināt viesus, visādus radošus cilvēkus. Feisbukā bija ierakstīts: “Kurš grib nākt?” Pieteicās 3000 cilvēku, tā ka tagad jāatlasa. Bet atklāšanā neviens negribēja klausīties, kā es lasu. Daži gribēja mani lasīt poliski, citi vaicāja pēc padoma, viena sieviete gribēja zināt, vai var ticēt precētam vīrietim, ar kuru viņai ir romāns.

Es nupat izlasīju tavu latviski iznākušo stāstu krājumu. Mana astoņarpus gadus vecā meita gribēja zināt, vai tā gadījumā nav bērnu grāmata. Galu galā es viņai izlasīju priekšā vienu stāstu.

EK: Par krājkasītes cūciņu?

Nu protams. Viņa piekodināja, lai tev pasaku, ka stāsts viņai patika, bet ka viņa gribētu, lai tam ir citas beigas. Nevis, ka puisītis pamet cūciņu pļavā, lai to neviens nesasit – jo kāds nejauši var tai uzkāpt virsū –, bet lai to paslēpj drošā vietā un vēl iegādājas citu, dzīvu cūciņu, kuru barot un ar kuru draudzēties.

EK: Jā, tas ir labs plāns. Zini, man teica, ka mans stāsts izmantots vienā projektā Izraēlā, cenšoties ieinteresēt lasīšanā bērnus no ļoti nabadzīgiem, noziedzības apsēstiem rajoniem. Viņiem iedeva stāstu izlasīt un aicināja to turpināt. Izrādās, astoņdesmit procenti prognozēja, ka pļavā cūciņu atrod narkomāns, sasit to, savāc naudu un nopērk heroīnu. Tātad tas, kā bērns turpina stāstu, kaut ko liecina par viņa dzīvi. Tavai meitai acīmredzot dzīve ir laba, un viņa to saprot.

Zini, kad tā grāmata iznāca Izraēlā, es studēju maģistrantūrā, un viens mans profesors, kuram tā nepatika, man teica: “Es redzu, ka tava grāmata ir populāra, bet dziļa tā nav. Jo es izlasīju stāstu par cūciņu savai astoņgadīgajai meitai, un viņa to saprata!” Es teicu, ka man žēl, ka viņš uzskata savu meitu par seklu. Bet te ir runa arī par estētiku. Sākumā es universitātē studēju matemātiku, un matemātikā labākais un estētiskākais pierādījums ir tas, kuru var saprast arī tāds, kurš nenodarbojas ar matemātiku. Tātad, ja es nāku klajā ar pierādījumu, kuru var saprast tikai matemātikas profesors, tas nozīmē, ka pierādījums ne tuvu nav tik labs kā, teiksim, Pitagora teorēma. Man šķiet, ka kaut kas tur ir – šai kompaktumā, šajā vēlmē paveikt ko ambiciozu un reizē pieejamu. No matemātikas studijām es ieguvu vēlmi rakstīt tādus stāstus, ko varētu lasīt tava meita, taksometra šoferis – jebkurš, un katrs tajos izlasītu tik, cik viņam pa spēkam.

Vai tavs mērķis ir rakstīt aizvien īsāk un īsāk, līdz viss sakāmais ietilpst, teiksim, 140 tvitera zīmēs?

EK: Nē, nē! Piemēram, manā jaunākajā krājumā stāsti ir garāki – varbūt ne daudz, tomēr mazliet garāki – četras, sešas lappuses. Bet estētika tā pati.

Bet vai vispirms iznāk uzrakstīt garāk un tikai tad ķerties pie griešanas?

EK: Jā. Stāsti jau no paša sākuma ir īsi, taču rediģēt man nozīmē padarīt stāstu īsāku un īsāku. Rakstīšana man vispār ir… Es rakstu kā lasītājs, ja tā var teikt. Mani interesē, kas notiks. Un tas rada sava veida nepacietību – kā tad, ja kāds tev kaut ko stāsta, tad sāk aprakstīt koka lapas, bet tu sauc: “Nu, beidz taču! Kas tālāk notika ar to meiteni?” Rakstot es jūtos pavisam mierīgs. Man rakstīšana nozīmē virzību un sava veida telpu. Un ir tā, ka tu esi sarakstījis visu ko, lai stāsts būtu saprotams, bet tad, kad stāsts ir gatavs, izrādās, ka nekas no tā vairs nav nepieciešams. Man reti kad iznāk kaut ko pierakstīt klāt – parasti tikai mest ārā.

Cik tavs rakstītais ir atkarīgs no valodas, no ivrita? Proti, vai tulkojumā pazūd daudz? Es saprotu, ka nevari izlasīt visus tulkojumus, taču, piemēram, angļu un varbūt franču vari?

EK: Interesanti, ka tu to pajautāji. Kad Izraēlā mani sāka ievērot, tas, par ko visi runāja – neatkarīgi no tā, vai kādam kritiķim es patiku vai nepatiku –, bija valoda. Jo Izraēlā rakstniekiem ir tradīcija rakstīt ļoti augstā reģistrā – ivrita dīvainās vēstures dēļ. Divtūkstoš gadu tas eksistēja tikai kā rakstīta valoda, neviens tajā nerunāja – runāja jidišā vai ladino. Līdz ar to valoda tika padarīta it kā svēta. Arī šodien, kad cilvēks raksta prozu, viņš apzinās, ka viņa grāmatu ieliks plauktā blakus Bībelei. Bet, kad es sāku rakstīt, tas bija piezemētā ikdienas valodā, kas bija diezgan neierasti. Es arī izgudroju jaunus vārdus un izmantoju paņēmienus, kas nebija saskaņā ar izraēliešu tradīcijām. Dažiem tas patika, citiem likās, ka tā ir necieņa pret valodu. Tulkotāji man saka, ka nevarot pārtulkot manis rakstīto, jo vienkārši tulkojuma valoda neņemot to pretī. Tas tāpēc, ka ivrits nav attīstījies organiski; vienkārši kādā brīdī ļaudis sāka šai valodā runāt, un tas radīja spriedzi ar valodas pamatiem, kas, protams, nāk no Bībeles. Atšķirībā, piemēram, no angļu valodas, ivrits gadu simtos nav mainījies. Ja te ienāktu kāds, kas angliski runāja viduslaikos, viņš nesaprastu gandrīz ne vārda no tā, ko mēs runājam. Taču, ja kāds no aizlaikiem dzirdētu manu ivritu, viņš lielos vilcienos saprastu visu.

Izņemot žargonu.

EK: Izņemot žargonu. Tomēr arī žargonā puse vārdu ir no Bībeles. Otra puse ir tie, kuri šais divtūkstoš gados kļuvuši nepieciešami, – nu, ūdenskrāns, automašīnas ritenis un tamlīdzīgi. Tāpēc, ka vārdi bija vajadzīgi un tūlīt, tos var viegli importēt no citām valodām – es, piemēram, ņemu krievu vārdu un piešķiru tam ivritam raksturīgu formu, bet varu arī vārdu izdomāt – lasītāji itin viegli to var saprast no konteksta, jo viņi pieraduši, ka visu laiku kāds kaut ko mēģina paskaidrot, bet attiecīgā vārda trūkst. Līdz ar to teikumā rodas interesanta spriedze. Tur ir Bībeles vārdi, bet arī pilnīgi jaunievedumi vai importēti vārdi. Angļu ekvivalents būtu teikums, kur puse nāk no karaļa Džeimsa Bībeles, bet otra puse ir kaut kāds Ņūdžersijas reps. Manos darbos tas var izskatīties apmēram tā: Bībele, Bībele, arābu vārds, Bībele, krievu vārds, Bībele. Un to ne vienmēr var pārcelt citā valodā. Tāpēc tulkotāji man nereti saka, ka reģistrs vai nu jāceļ uz augšu, vai jālaiž lejā, bet abus reizē nevar. Bet tieši tas mistrojums, manuprāt, raksturo Izraēlu – tā reizē ir sena un reizē ļoti jauna. Un spriedze starp reliģisko un konservatīvo un liberālo un anarhistisko ir tas, kas Izraēlas sabiedrībā notiek visu laiku.

Cik varu spriest, latviešu tulkotāji reģistru pazeminājuši – tā ir ļoti dzīva sarunvaloda.

EK: Man šķiet, tā rīkojas vairums tulkotāju. Spriegumu viņiem neizdodas paturēt, savukārt augstu reģistru lielākā daļa stāstu neizturētu. Tu taču negribētu, lai bērns runā pravieša valodā, vai ne?

Tas varētu būt interesanti. Bet es gribēju tev pajautāt par pēdējo stāstu grāmatā, kas ir par pašnāvību. Tev ir arī filma par pašnāvniekiem. Kas īsti ir tas, kas tevi pašnāvībā un pašnāvniekos piesaista? Vai arī tam sakars drīzāk ar interesi par pēcnāves dzīvi?

EK: Varu dot tev divas atbildes: viena būtu biogrāfiska, otra – estētiska.

Dod abas.

EK: Tātad. Vispirms jāsaka, ka estētiski – nē, nevis estētiski, bet filozofiski –pašnāvība saistīta ar ļoti būtisku morālu skata punktu, no kura tu uz savu dzīvi nolūkojies it kā reizē no iekšpuses un ārpuses, jo tu stāvi vārtos. Un interesanta ir pati šī ideja, ka tu vari izdarīt izvēli attiecībā uz savu dzīvību. Tas salauž dzīves inerci. Tā ir spēcīga metafora, ko esmu dažādos veidos izmantojis dažādos stāstos. Kad es rakstīju “Knellera vasaras nometni”, tas patiesībā nebija par pašnāvībām, tas bija par manu dzīvi tajā periodā, kad es čupojos ar cilvēkiem, kas bija līdzīgā dzīves posmā kā es. Mēs visi bijām bijuši armijā, redzējuši, kā mirst cilvēki, mēs eksperimentējām ar visām narkotikām, kādas vien var iedomāties. Saprotiet, mēs bijām visu izmēģinājuši. Tas, ko bijām piedzīvojuši, bija tik satriecoši, ka būtībā mēs bijām kļuvuši par tādiem kā dzīves autsaideriem. Lai to parādītu, labi noder pašnāvības metafora – cilvēks atsakās no dzīves. Kaut kādā dziļākā nozīmē es atradu ceļu atpakaļ uz dzīvi caur mīlestību, caur iemīlēšanos – caur to notika atkalsavienošanās.

Biogrāfiskais aspekts savukārt… Daudzi cilvēki, kas man bijuši tuvi, ir izdarījuši pašnāvību. Mans labākais draugs izdarīja pašnāvību, kad bijām kopā armijā. Mana pirmā draudzene arī – tiesa, tad mēs jau sen vairs nebijām kopā. Vēl vairāki citi. Kad nošāvās mans labākais draugs, es biju tas, kurš viņu atrada. Nedēļu pēc tam es sarakstīju savu pirmo stāstu “Caurules”, kas ir arī latviski izdotajā krājumā. Pašnāvība ir ietekmējusi manu dzīvi ļoti lielā mērā. Ne tikai tādā ziņā, ka sāku rakstīt. Arī pirms tam es biju ļoti nelaimīgs, sevišķi, kad nokļuvu armijā – tur gan ir ļoti viegli kļūt nelaimīgam. Bet, kad mans draugs izdarīja pašnāvību, viņš mani it kā piespieda pie sienas – man nācās konfrontēties ar savas dzīves faktiem, izdarīt izvēli. Un, ja es izvēlos nebeigt dzīvi pašnāvībā, tad tas nozīmē, ka man jāuzņemas par to atbildība, jāpiešķir tai jēga. “Caurules”, manuprāt, ir par to. Nedomāju, ka tā ir sagadīšanās, ka tas ir mans pirmais stāsts, jo būtībā tur pateikts, ka tad, ja tu esi nelaimīgs, tad atrodi izeju no tā, atrodi veidu, kā dzīvot. Ja uz jautājumu, kāpēc nedarīt sev galu, tu atbildi, ka gribi dzīvot, tad tas ir kā nonākt netīrā dzīvoklī. Tu varēji teikt: “Nē, paldies, es te negribu būt, tas nepieder man.” Bet, ja tu saki: “Jā, gribu te dzīvot,” tad pirmais, ko tu dari, sāc mēzt netīro grīdu, vai ne?

Un kāda ir tava dzīve tagad, kad – pieņemu – grīda ir iztīrīta? Negribu spraukties tavā intīmajā dzīvē, bet…

EK: Spraucies droši! Godīgi sakot, jo tālāk esmu no savas dzīvesvietas, jo kļūstu atklātāks. Izraēlā es nekad nerunāju par personīgām lietām, ASV un Anglijā jau kaut ko sāku pateikt, bet, kad nonāku Latvijā, Lietuvā vai Korejā, jau esmu pavisam atklāts.

Tas labi. Es gan nekad neesmu bijusi Izraēlā, taču man šķiet, ka tā ir dzīvošanai visai skarba vieta. Tāpēc mani interesē, kā tur jūties tu.

EK: Viss, kas attiecas uz Izraēlu, ir ļoti pretrunīgs un paradoksāls. Tā, piemēram, Izraēla ir viena no drošākajām vietām uz zemeslodes, jo jebkurš bērns vai sieviete var pastaigāties pa ielu trijos no rīta un neviens viņus neaiztiks. Mums tikpat kā nav noziedzības – ļoti draudzīga sabiedrība, ziniet. No otras puses, mēs atrodamies nebeidzamā konfliktā. Otrās intifadas laikā gāja bojā vairāki man tuvi cilvēki, vairākiem tika sabojāta dzīve. Kafejnīcā, kur es katru dienu dzēru kafiju, tika uzspridzināta bumba. Notika uzbrukums restorānam, kur katru piektdienu vakariņoju kopā ar vecākiem. Vairākkārt esmu bijis uz ielas, kad pēkšņi atskan dobjš troksnis un sāk velties dūmu mutuļi. Pirmā Līča kara laikā es biju pie saviem vecākiem, kad raķete trāpīja kaimiņu mājā. Nav tā, ka es katru dienu mostos ar domu – ak šausmas, cik bīstamā vietā es dzīvoju! Taču tā sajūta visiem vienmēr ir pakausī, un tāpēc visi visu laiku ir kaut kādā pusneapzinātā stresā, un tas savukārt tiek pārveidots kaut kādās virspusīgās kaislībās: cilvēki skatās sūdīgus realitātes šovus, meklē internetā receptes, sūta savus bērnus pareizās skolās un tamlīdzīgi. Ļoti bipolāra situācija.

Reiz es uzrakstīju stāstiņu par savu akupunktūristu, kurš, ievērojis manas ūsas, sāka stāstīt par savējām. Es izlobīju, ka viņš dienējis īpašā armijas vienībā un viņiem teikts, ka jāšauj uz jebkuru, kam rokā ierocis. Nu, un viņš gandrīz izšāvis, taču potenciālajam upurim, kā izrādījies, rokā bijis lietussargs. Nu, un šis akupunktūrists divdesmit dienas gadā varētu būt slepkava, bet pārējo laiku aktīvs kreisais, kurš iestājas par cilvēktiesībām, ēd tikai dārzeņus un neļauj saviem bērniem spēlēties ar rotaļu ieročiem. Vai, teiksim, starpība starp mani un mana vecuma latvieti. Pieņemsim, tu būtu mana draudzene, es atnāku pie tevis, bet tu aizslēdz durvis un saki: “Negribu tevi vairs redzēt, taisies ka tiec.” Es, protams, respektēšu tavas jūtas, taču es ļoti labi zinu, kā ar kāju atspert durvis vaļā, un tas, ka tu tās būsi aizslēgusi, man ne sūda nenozīmēs. Tā ka pie mums nav tā kā citās, sevišķi Rietumu sabiedrībās, kur civilizācija ir daļa no ontoloģijas, – Izraēlā tā šķiet izvēles lieta. Mēs spēlējam spēlīti, kur mēs it kā uzvedamies ārkārtīgi civilizēti, bet nākamajā sekundē mēs varam kādu sadragāt un iznīcināt. Ja redzu puisi ar šaujamo, vai nu man viņš jāšauj nost, vai viņš nošaus mani. Un tas rada zināmu stresu.

Es aizeju uz parku ar savu trīsgadīgo puiku, viņš spēlējas ar citiem trīsgadniekiem, un tad kāda no mātēm ierunājas: “Jā, kad viņam būs astoņpadsmit, viņš taču ies armijā, vai ne?” Jo tas ir obligāti. Bet, ja izdodas pierādīt psihiskas kaites vai citas problēmas, tad var sistēmu apiet – nu, tāpat kā bija pie jums, kad te bija padomju armija. Es viņām saku: “Bet viņam ir tikai trīs gadi! Es nezinu.” Un tad viņas sāk mani kritizēt, ka es esot šāds un tāds, un galu galā hipijs. Tā ka mentalitāte pie mums ir tāda pa pusei normāla un pa pusei pilnīgi psiha. Taču cilvēki, kas ar to dzīvo visu laiku, nemaz tā īpaši to nemana, tāpat kā jūs nemanāt, ka te ir sasodīti tumšs un auksts.
Kad man bija pieci gadi, atceros, ka biju mūsu dzīvojamā istabā, kad bija sācies Jom Kipur karš, un atbrauca armijas mašīna, lai savāktu tēvu uz fronti. Mēs zinājām, ir reāla iespēja, ka viņš varētu arī nepārnākt. Bet es atceros, kā tēvs paņēma papīru un uz tā sarakstīja visus savus parādus – viņš, piemēram, kioskā ņēma uz kredīta cigaretes. Sarakstu viņš atstāja mātei, lai viņa zinātu, kam kas jāsamaksā. Un tu redzi to un saproti, ka viņš to dara tāpēc, ka varbūt tiks nonāvēts. Man tas vienmēr uzdzinis lielu stresu. Vairums izraēliešu teiktu, ka esmu mīkstpēdiņš, taču, jā, man tas uzdzen lielu stresu.

Vai tu teiktu, ka esi pacifists?

EK: Es pavisam noteikti neesmu pacifists. Mana sieva varbūt pat apgalvotu, ka esmu ļoti agresīvs. Man ir lauzts deguns, man ir dažādas rētas.

Tu kaujies?

EK: Jā. Tiesa, pēdējos divdesmit gados esmu kļuvis daudz rāmāks. Armijā – tiesa, es nebiju kaujas vienībā, jo biju matemātiķis, – pa lielākajai daļai iznāca kauties ar citiem karavīriem. Māte, kura uzauga bāreņu namos, vienmēr man mācīja nevairīties no konfliktiem. Jo tajos bāreņu namos, ja meitene teica: “Labi, labi, kā vēlies,” tad viņu varēja arī izvarot. Tāpēc jācīnās. Nevar teikt, ka es būtu bijis briesmīgi agresīvs, bet nekāds pacifists es arī neesmu. Es arī neticu pacifismam. Tajā pašā laikā nevar teikt, ka man riebtos vardarbība. Tā vienkārši man uzdzen šausmīgu depresiju. Kad mans dēls bija maziņš un gribēja samīt prusaku, es viņu apturēju. Kāpēc, viņš gribēja zināt. “Bet vai tu zini, kā uztaisīt jaunu?” es viņam jautāju. “Tu vari plēst mājā, ko vien gribi, ja zini, kā to uztaisīt no jauna. Ja nezini, tad labāk neplēs.” Es gribu teikt, ka savā dzīvē esmu pieredzējis daudzas situācijas, kur nevarēju izvairīties no konfrontācijas vai man bija jācīnās par kaut ko, kas man šķita svarīgs. Tajā pašā laikā es no piecu gadu vecuma esmu veģetārietis.

Un kāpēc?

EK: Es noskatījos “Bembiju” un jautāju tēvam, kāpēc mednieki nogalināja Bembija mammu. Viņš atbildēja: “Lai tev būtu šnicele!” Un tad es teicu, ka neēdīšu Bembija radiniekus. Mūsu ģimenē sākās garas pārrunas, vai Bembijam bijuši kādi draugi vai radinieki, kas ir zivis. Nekādas jūtūbes nebija, tāpēc nevarējām to pārbaudīt. Es apgalvoju, ka filmā bija arī zivis, taču tagad, pēc četrdesmit gadiem, man jāatzīst, ka zivju tur nebija. Taču kaut kādas animētas zivis es kaut kur biju redzējis. Nu, un no tā laika es neēdu gaļu.

Nesen mirušais vēsturnieks Tonijs Džads ir teicis, ka Izraēla daudzējādā ziņā uzvedas kā Austrumeiropas valsts, taču tai būtu laiks saprast, kur īsti tā atrodas. Vai tu tam piekristu? Tavā filmā “Medūza” ne tikai varoņi, bet visa estētika šķiet savā ziņā austrumeiropeiska.

EK: Droši vien tam būs sakars ar to, ka mani senči nāk no Polijas, savukārt manas sievas ģimene ir pa pusei krievi. Manuprāt, Izraēlā pastāv daudzas pretrunīgas realitātes; es varētu uztaisīt filmu, kur tā pati vieta izskatītos kā īsta Vidusjūras pilsēta. Tam visam ir sakars ar to, no kurienes tu nāc. Es nāku no mājas, kur vecāki runāja poliski, un grāmatas, ko es lasīju, bija tās pašas, ko lasīja Austrumeiropā, tāpēc tās estētika man ir organiska. Tāpēc mani arī nepārsteidz, ka poļu vai krievu lasītāji var tik viegli pieslēgties tam, par ko es rakstu. Par Izraēlu kā Austrumeiropas valsti var runāt arī tajā ziņā, ka daudzus gadus tā bija sociālistiska valsts. Mēs nebijām komunistiski, bet sociālistiski gan – kibuci, viens valdības kanāls televīzijā, visvisādas lietas, kas netika importētas, jo skaitījās luksuss.

Vai, tavuprāt, tad Izraēla bija labāka valsts?

EK: Man instinktīvi gribas teikt jā. Man ļoti bail no nostalģiskām domām, bet instinktīvi varu teikt, ka es tiešām neticu neierobežotam kapitālismam. Man šķiet, ka bīstama ir jebkura neierobežota sistēma. Tu jau zini, ka komunistiskajā valstī valdīja depresija, tu nevarēji teikt, kas ienāk prātā, nebija brīvības. Savukārt kapitālismā man šķiet dīvaini, ka zāles pret AIDS ir aizsargātas ar patentu. Un Āfrikā miljoniem cilvēku mirst nevis tāpēc, ka viņu aptiekās nevarētu šīs zāles pagatavot – proti, sajaukt divas izejvielas –, bet tāpēc, ka viņi nevar atļauties samaksāt par patentu. No malas tas izskatās pilnīgi perversi. Iedomājies divas stirnas mežā. Viena ir ievainota un grib brūci nomazgāt ūdenī. Taču otra stirna saka: “Bet es izgudroju brūces mazgāšanas konceptu, tāpēc, ja tu man neiedosi kaut ko garšīgu, es tev neļaušu izmantot savu ideju, un tad tev tā brūce sāks pūžņot un tu nomirsi.” Tas taču būtu idiotiski, vai ne? Mēs dzīvojam globalizētā sabiedrībā, kur plaisa starp bagātajiem un nabagajiem plešas aizvien platāka, pļāpājam par demokrātiju un kapitālismu, it kā tie nodrošinātu pilnīgu brīvību un mobilitāti, taču, ja piedzimsti nepareizajā ģimenē nepareizajā laikā, tu tikpat labi būtu varējis piedzimt kā nabaga fellahs totalitārā karaļvalstī. Sistēma nav perfekta. Man šķiet, ka tā ir labāka, ja pastāv līdzsvars starp brīvo tirgu un sociālistisku valdību.

Kā Ziemeļeiropā?

EK: Jā, kā Skandināvijā. Lasīju par vienu eksperimentu, kur amerikāņiem – ļoti bagātiem un ļoti nabagiem – uzdots jautājums: “Ko jūs domājat par plaisu starp bagātajiem un nabagajiem? Vai jūs piekristu lielākiem nodokļiem?” Protams, bagātie teica, ka negrib nekādas izmaiņas, bet nabagie teica, ka grib augstākus nodokļus, veselības apdrošināšanu un tamlīdzīgi. Bet tad aptaujātajiem lika iedomāties, ka viņiem ir iespēja piedzimt no jauna, tikai nav zināms, kādā ģimenē – bagātā vai nabagā –, un jautāja, kādu sabiedrisko iekārtu viņi vēlētos tad, ņemot vērā zināmus parametrus – tādus un tādus nodokļus, pabalstus. Nu, un tad visi – kā bagātie, tā nabagie – izvēlējās tādu kā skandināvisku sabiedrības modeli.

Zinu, ka tev pārmests, ka esi pārāk apolitisks, tāpēc uzdošu tev tradicionālo jautājumu: cik lielā mērā, tavuprāt, rakstniekam būtu jāiesaistās politikā un sabiedriskajā dzīvē vispār? Cik iesaistīts esi tu?

EK: Manuprāt, rakstnieks svin savu individuālismu, katrs ir citāds, daži iesaistās, citi ne. Man neliekas, ka pastāv tāds rakstnieku ģildes likums par to, kas viņiem ir vai nav jādara. Viss atkarīgs no tā, kāds rakstnieks tu esi. Es patiesībā esmu ļoti politisks. Esmu intervējis mūsu labējo premjerministru, un tādēļ viņam bija milzīgas nepatikšanas ar ASV Valsts departamentu. Viņš mani labi pazīst un, manu vārdu pieminot, vienmēr nolamājas. Bet es, piemēram, nesekoju Izraēlā pastāvošajai tradīcijai publiski izteikt atbalstu tai vai citai politiskajai partijai pirms vēlēšanām. Tādā veidā reklamēt kādu partiju ir apmēram tas pats, kā reklamēt Nike firmas sporta kurpes vai picēriju ķēdi – man tā šķiet necieņa gan pret manu amatu, gan pret vēlētājiem. Es domāju, ja cilvēks lasa manus stāstus, tad tas viņam, cerams, liks paskatīties uz pasauli nedaudz citādi un var ietekmēt arī viņa lēmumu vēlēšanās. Bet teikt: zini, es esmu sarakstījis to un to, man ir vairāk naudas nekā tev, man ir smuka sieva, tāpēc klausi manam padomam, man neliekas ne demokrātiski, ne rakstnieka cienīgi. Tā būtu sava amata un lasītāju ekspluatēšana. Jebkurās vēlēšanās, kurās savā mūžā esmu balsojis, man nācies izvēlēties mazāko no ļaunumiem.

Vai tā nav mūsdienu politiskās dzīves iezīme? Tāpat tas ir vairumam vēlētāju šeit, tāpat šķiet arī daudz kur citur: neviens – nu, varbūt izņemot republikāņus ASV – nebalso pozitīvi, bet tikai par mazāko ļaunumu.

EK: Jā, tā ir. Un es negribu aicināt cilvēkus balsot par partiju, par kuru man pašam ir lielas šaubas. Taču Izraēlā vecās skolas rakstnieki – ne visi, bet liela daļa – šādu attieksmi uzskata par dekadentisku, ideālistisku un bezatbildīgu. Es arī rakstu slejas New York Times, Guardian, Le Monde, bet mans tonis nekad tajās nav tik dramatisks, kā daži varbūt sagaida. Jā, daudzos gadījumos es stāvu par vienu vai otru ideju, taču vienlaikus tur ir arī zināma divdomība un atvērtība, kāda politiskajā jomā cilvēkiem nepatīk. Viņiem liekas, ka tas liecina par neizlēmīgumu. Savukārt man šķiet, ka mans pienākums ir parādīt dzīvi visā tās sarežģītībā un pretrunīgumā. Nez kāpēc tad, kad rakstu par politiku, no manis gaida, ka es šo sarežģīto realitāti vienkāršošu. Savā ziņā pat Amoss Ozs, kurš man ļoti patīk un kuru es ļoti cienu – mēs rakstām ļoti atšķirīgi, bet mums patīk vienam otra darbi.

Es tieši gribēju pavaicāt par tavām attiecībām ar Amosu Ozu, kuru, šķiet, pie mums pazīst vislabāk.

EK: Kad tikko sāku publicēties, daudzi vecās skolas rakstnieki bija noskaņoti pret mani, taču Amoss man ļoti palīdzēja. Viņš vienmēr cildināja manus darbus, ieteica mani izdevējiem Izraēlā un ārzemēs. Un man viņš tiešām ļoti patīk. Bet reiz Amoss vienā pasākumā izteicās, ka viņam uz galda esot divas pildspalvas – ar vienu viņš rakstot prozu, ar otru esejas. Pēc tam es viņam teicu, ka tagad saprotu atšķirību starp mums, jo es kā stāstus, tā esejas rakstu ar vienu un to pašu datoru. Un tāpēc es nekad nevarēšu uzrakstīt manifestu. Mana loma ir drīzāk būt galma ākstam zemē, kur vairums cilvēku ir absolūti pārliecināti, ka zina, kas ir pareizi, kas ne. Es vienmēr cenšos parādīt realitāti no kāda cita leņķa. Mēs dzīvojam tādā cilšu sabiedrībā. Mums ir labējais spārns un kreisais spārns, un tie abi uzvedas kā futbola klubu atbalstītāji. Proti, tajā brīdī, kad tu satiec kādu no pretinieka kluba, tu vairs neklausies, kas viņam sakāms. Bet varbūt tad, ja kādam izdodas nevis mainīt tavas domas, bet mainīt veidu, kā tu uztver realitāti, – tad varbūt rodas iespēja pārmaiņām.

Vēl viens tradicionāls jautājums, uz kuru tu kā realitātes sarežģītības uztvērējs varbūt nemaz negribēsi atbildēt, proti, kāds būtu labākais risinājums Izraēlas un palestīniešu problēmai – viena valsts? Divas valstis?

EK: Mans brālis ir pārliecināts vienas valsts risinājuma piekritējs. Ideālā gadījumā es arī atbalstītu kopīgas valsts risinājumu, bet mēs dzīvojam realitātē, kur cilvēki pastāvīgi mēģina cits citu nogalināt. Es nedomāju, ka ar kaut kādu ģeniālu vienošanos iespējams to pārvērst brīnišķīgā draudzībā. Ka vienā skolā varētu mācīties to cilvēku bērni, kuri pirms gada sūtīja pašnāvnieku sarīkot sprādzienu un nogalināja ģimeni, un to karavīru bērni, kuri pieklauvēja pie durvīm un arestēja vectētiņu, ir visai utopiski. Es teiktu, ka ideālā gadījumā divu valstu risinājums varētu būt pirmais solis ceļā uz kopīgu valsti. Bet mēs dzīvojam sabiedrībās, kas ir kultūras un sadzīves ziņā pilnīgi atšķirīgas. Es dzīvoju Telavivā, kur mums ik gadus notiek pasaulslavena geju parāde. Savukārt, ja tu dodies uz Gazu un cilvēki tur zina, ka esi gejs, viņi, visticamāk, tevi nogalinās.
Tā ka, manuprāt, šobrīd runāt par vienas valsts risinājumu ir naivas ambīcijas. Man šķiet, ka tie, kas par to runā, patiesībā nav gatavi pieņemt nekādu risinājumu. Divu valstu risinājums būtu sava veida kompromiss. Ja tu neesi gatavs uz kompromisu, bet negribi arī to atzīt, tad tu vienkārši saki: “Es gribu to un to,” kaut gan labi zini, ka tas nav iespējams. Un tas ir labs veids, kā iekonservēt pašreizējo situāciju. Daudzi uzskatītu, ka divu valstu risinājums nav taisnīgs, bet tāda ir kompromisu būtība – tie nav taisnīgi. Tāpēc jau tie ir kompromisi.

Saki, lūdzu, vai arābu valodā tu esi tulkots?

EK: Jā. Faktiski otrās intifadas laikā es, šķiet, biju vienīgais rakstnieks, ko pārtulkoja arābu valodā un izdeva Palestīniešu pārvaldē. Par to ir garš stāsts, nezinu, vai tu…

Stāsti droši.

EK: Lieliski. Tas laikam bija 2002. gadā, es tajā laikā biju Skandināvijā, kur piedalījos simpozijā ar nosaukumu “Ļaunuma ass, cerības ass” – tāds post-11. septembra simpozijs. Man tur bija jāsēž tribīnē ar diviem palestīniešu rakstniekiem un vienu no Bostonas. Paneļdiskusija bija par rakstniekiem, kas strādā nemierīgās un vardarbības skartās pasaules vietās. Taču abi palestīnieši atteicās sēdēt kopā ar mani. Nu, un norvēģi kā jau skandināvi, kuri briesmīgi baidās no konfliktiem, nekavējoties, bet mani nebrīdinot, slepus pārvietoja mani uz citu paneli – kaut kas saistībā ar sievietēm, kuras sākušas rakstīt pēc bērna dzemdēšanas. Taču ar palestīniešiem es iepazinos, tie abi bija ļoti patīkami cilvēki, un viņi man teica: “Klausies, tu mums patīc. Bet mēs nevaram sēdēt vienā tribīnē kopā ar okupantu.” Tad viņi man jautāja, vai es to saprotot. Es atbildēju, ka saprast nesaprotu, bet respektēju viņu lēmumu. Gala runa bija jāsaka nelaiķim Žakam Deridā – neatceros, par kādu tematu. Bet viņam kāds bija pateicis par situāciju ar mani un palestīniešiem, un viņš nevis runāja par iepriekš izziņoto tematu, bet teica runu, kurā uzbruka gan palestīniešiem, gan norvēģu rīkotājiem. “Jūs apgalvojat, ka gribat mieru,” viņš teica, “bet, ja negribat sēdēt pie viena galda ar šo mazo kreiso rakstnieku, tad kā jūs varat cerēt, ka jūsu līderi sēdēs ar Arielu Šaronu, šo kara kurinātāju ģenerāli? Jūs patiesībā paziņojat, ka nekādu mieru negribat, jūs vienkārši esat gļēvuļi.” Viņš bija kaismīgs un agresīvs, kā vienmēr, un izraisījās dedzīga diskusija. Norvēģi, kuri jutās ļoti neērti, gribēja rast kādu izeju un teica, ka varbūt varētu sarīkot mums visiem brokastis – palestīniešiem, man un Deridā. Un viņi piekrita.
Brokastīs Deridā man apvaicājās par maniem stāstiem un jautāja, vai nevarot dabūt grāmatas eksemplāru. Es viņam atdevu eksemplāru, no kura lasīju uzstāšanās reizēs. Tad grāmatu sagribēja arī viens no palestīniešiem, bet man vairs nebija, ko viņam dot. Es jutos ļoti neērti, man likās, ka viņš man netic un domā, ka vienkārši negribu viņam grāmatu dot. Es palūdzu rīkotājiem viņa adresi un nosūtīju grāmatu pa pastu – angļu tulkojumā, jo ivritu viņš neprata. Septiņus mēnešus vēlāk es saņēmu no viņa e-vēstuli, kurā viņš paziņoja, ka grāmata viņam ļoti patikusi un viņš to iztulkojis arābiski. Vai es piekrītot, ka to publicē? Es, protams, piekritu, kaut gan teicu, ka droši vien nav īstais laiks, jo Izraēla vai katru dienu bombardēja palestīniešu teritorijas, savukārt palestīnieši rīkoja sprādzienus Izraēlā. Viņš atbildēja, ka tas nekas – viņam liekoties, ka viņa tautiešiem esot jāiepazīst arī tāda perspektīva un izjūta, kāda ir manējā, un ka nepatikšanas viņu nebiedējot. Viņš bija ļoti drosmīgs cilvēks. Viņa dēlu nogalināja Izraēlas aizsardzības spēki. Katrreiz, kad grāmatai bija teju teju jāiznāk, notika kārtējā izraēliešu izrēķināšanās. Mans tulkotājs nomira ar sirdstrieku dažas nedēļas, pirms grāmata nāca klajā. Kad apvaicājos izdevējam, kā veicas ar pārdošanu, viņš man atbildēja: “Zini, grāmatas laidieni tiek ātri vien izķerti, bet es joprojām nesaprotu, vai tiešām tev te ir tik daudz fanu vai vienkārši tās grāmatas izpērk Hamas, lai sadedzinātu.”

Laimīgā kārtā esmu saticis diezgan daudz palestīniešu, kuri to grāmatu ir lasījuši, tātad laikam tas nebūs tikai Hamas.