Zeynep Devrim Gürsel
Zeynep Devrim Gürsel/Diena
Eurozine
Diena Nr. 289 (4424), 10 December 2005
2005-12-09
Runāt brīvi, vienlaikus kožot mēlē?
Ikviens, kurš kādreiz bijis bērns, noteikti var pastāstīt: jaunās kurpes, kas veikala skatlogā izskatījās tik labas, noberzušas kājas līdz tulznām, etiķete uz krekla, kas mugurā, skrāpē ādu, taču vecāki vai kāds cits, kuram bija jāklausa, jums lika būt "labam viesim". Jūs esat ieradušies ciemos pie cilvēkiem, kurus viņi ciena un uz kuriem vēlas atstāt labu iespaidu. Jūs tikāt brīdināts uzvesties labi. Tikmēr jūsu vienīgā vēlēšanās ir iet mājās, pārģērbties un nesēdēt tik stīvi.
Bet kas notiktu, ja jūs pastāvīgi būtu viesis? Cik ilgi var demonstrēt vispieklājīgāko uzvešanos?
Ar šādu jautājumu saduras Turcija savos centienos kļūt par ES dalībvalsti. Francijas prezidents Žaks Širaks paziņojis, ka Turcijai nepieciešama "pamatīga kultūras revolūcija", ja tā gatavojas pievienoties Eiropas Savienībai, un vēsts ir skaidra: tikai tad, kad Turcija vairāk līdzināsies Eiropai, Eiropa apsvērs iespēju atļaut pievienoties valstij, kura kultūras ziņā ir atšķirīga no tās. Tiek prasīta kultūras revolūcija, nevis vienkārši noteiktu demokrātijas parametru vai cilvēktiesību ievērošana. Protams, Eiropa atzīst kultūras daudzveidību, taču labprātāk tādu, kas atbilst pašas daudzveidībai. Tāpēc tiek prasīta ne tikai vislabākā uzvešanās, bet viesiem atļaus palikt vienīgi tad, ja viņi pārliecinās saimniekus, ka galu galā nemaz nav tik atšķirīgi. Viesis pastāvīgi cenšas nepateikt ko tādu, kas var izraisīt strīdus vai nepatiku.
Tikai dienu pēc tam, kad Širaks pieprasīja kultūras revolūciju, Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozo paziņoja, ka "Turcijai jāiekaro Eiropas pilsoņu sirdis un prāti", jo galu galā viņi būs tie, kas izlems Turcijas dalības likteni. Barrozo vārdi izceļ to, ko turki zina jau gadiem ilgi, -- katra turka tikšanās ar eiropieti ir iespēja veidot Eiropas iespaidu par Turciju. Pašlaik ir ļoti grūti iedomāties saprātīgus starpkultūru dialogus starp turkiem un Eiropas pilsoņiem, jo vērtēta tiek tikai viena puse, kurai nav balsstiesību. Vienas valsts vadītājs ne vien pieprasa kultūras revolūciju citā demokrātiskā valstī, bet no Barrozo vārdiem skaidri izriet, ka tā nav tikai viena sarunu kārta augstās politikas jomā, bet gan aicinājums Turcijai nenogurstoši valdzināt katru eiropieti tik ilgi, kamēr vien ritēs pievienošanās process. Pēkšņi būt Turcijas patriotam nozīmē iepatikties Eiropas pilsoņiem.
Taču neviens nevar mūžīgi labi uzvesties. Es to zinu no savas pieredzes, jo piecpadsmit gadu esmu bijusi turciete, kas dzīvo ārvalstīs -- galvenokārt Ziemeļamerikā un Eiropā. Pēc Parīzē pavadītā 2004.gada es ar atvieglojumu pārcēlos uz Bērkliju Kalifornijā, cerēdama izbēgt no ikdienas jautājumiem par islāmu, terorismu un par to, "kādi tie turki īstenībā ir". Kā antropoloģe es augstu vērtēju starpkultūru sarunas. Taču, kad šādas sarunas notiek saistībā ar uzņemšanu Eiropas Savienībā, es nekad nevaru runāt tikai savā vārdā vien, bet jūtos kā cilvēks, kas pārstāv citus turkus, visus turkus, un tūdaļ jūtu nepieciešamību reklamēt Turciju, izceļot tās eiropeiskumu.
4.oktobrī, kad ES oficiāli sāka iestāšanās sarunas ar Turciju Luksemburgā, kāds mans kaimiņš itālietis pabāza man zem durvīm zīmīti: "Laipni lūdzam! Tagad tiksimies Eiropas Savienībā. (Tikai nemēģiniet vēlreiz ieņemt Vīni, labi?)"
Laipnais jaunietis Simone, kurš mums labprāt aizdeva savu elektrisko urbi, dzirdot, ka es esmu no Turcijas, izsaucās: "Lieliski, mums jāapsēžas un jāiedzer krietns malks, un man tev ir miljons jautājumu, jo Itālijā mēs runājam vienīgi par to, vai turkiem ir vai nav jāatļauj pievienoties." Kaut arī es nešaubos par šo draudzīgo žestu patiesīgumu, man sirds pamira, saprotot, ka, kaut gan es aizbēgu uz Kaliforniju daļēji tāpēc, lai manā ikdienas dzīvē nedominētu "turku jautājums", man atkal bija jākļūst par labu turcieti un jācenšas iekarot šā Eiropas pilsoņa sirdi un prātu.
Divas dienas vēlāk man gadījās lidot no Ņujorkas uz Amsterdamu, kad atkal sākās man tik labi zināmie jautājumi. Līdzās sēdošā vācu ārste bija sajūsmā: "Lieliski! Tagad jūs man varēsiet pastāstīt kā sieviete, ko nozīmē dzīvot Turcijā. Vai tiesa, ka tur vairākums cilvēku ir islāma ekstrēmisti?" Es vēlējos pajautāt, vai viņai ir nojausma, cik dziļi aizskarošs ir viņas jautājums. Tā vietā es pacietīgi sāku runāt savā novazātajā skaidrojošajā tonī:
"Septiņdesmit miljoni cilvēku nav visi vienādi."
"Protams, ka nav. Es zinu, ka ir arī ļoti ģimeniski, strādīgi turki. Galu galā, ja jums vajadzīgs santehniķis piektdien 11.30 vakarā, kam jūs zvanīsiet? Jūs pat nepūlēsieties zvanīt vācu santehniķim, jo viņš necels klausuli līdz pirmdienas rītam, bet turku santehniķis tūdaļ būs klāt."
Es iekodu mēlē un iegrimu grāmatā turpmākās sešas stundas.
Varētu domāt, ka es esmu gļēva vai neiecietīga pret kāda nezināšanu, taču es vienīgi skeptiski raugos uz sarunām starp cilvēkiem no divām grupām, no kurām viena ir brīdināta par nepieciešamību iekarot otras sirdi un prātu (un potenciālo balsi). Es jutu, ka man piedāvā izvēlēties vienu no divām lomām -- būt ļaunai islāma ekstrēmistei vai labai viesstrādniecei, kas gatava kalpot saviem vācu saimniekiem. Tās nevar būt abpusēji ieinteresētas sarunas starp diviem vienlīdzīgiem pieaugušiem cilvēkiem, jo pēc savas struktūras tās kļūst par lozungu atkārtošanu. Viņas sajūsmā par to, ka esmu turciete, bija jaušama doma, ka "tā, protams, neesat jūs vai jums līdzīgie turki, par kuriem es uztraucos. Jūs izskatāties tieši tāda pati kā es, nenēsājat plīvuru un runājat tāpat kā es. Es jautāju par tiem citiem -- tiem, kuri, jūs zināt, ir citādi."
Pēc pirmajiem ārzemēs nodzīvotajiem gadiem es vairs neiesaistījos šādās sarunās, jo pieķēru sevi mēģinājumos mazināt šo "citu turku" eksistences nozīmi, noliegt viņu skaitu un viņu pārliecību. Es dzirdēju sevi runājam par saviem tautiešiem kā neērti neeiropeiskiem, un mani pārņēma kauns par to, cik labi es spēlēju šo "manas valsts tēla pārveidošanas atbilstoši jūsu vēlmēm" spēli. Es izvairos no šādām sarunām, jo uzskatu tās par pazemojošām.
Ja es būtu "laba" Turcijas pilsone, Barrozo vārdi mani mudinātu izmantot ikvienu izdevību, lai iepatiktos eiropiešiem un viņi pieņemtu Turciju. Tas stipri atgādina tautas pievēršanu jaunai ticībai. Patiesībā, kad Tajips Erdoans 2005.gada jūlijā Pasaules lietu padomē Sanfrancisko izklāstīja savus pūliņus izvērst politisko mārketingu, braukājot pa pasauli, viņš pieminēja sīktirgotājus no savas jaunības dienām, kuri Turcijā braukāja uz prāmjiem un ar radošu izdomu tirgoja savu preci. Protams, daļa no tā ir parastā politika. Tomēr Turcija nevar atļauties nākamajos desmit gados galveno uzmanību veltīt mērķtiecīgai, uz Eiropas pilsoņiem vērstai sevis popularizēšanas kampaņai. Ja cilvēks ir viesis, viņš iemācās nerunāt par daudzām lietām, pieklājīgi izvairīties no daudziem strīdiem un atklātām debatēm, taču tieši šādas sarunas pašlaik būtu jāveicina.
Pašlaik Turcijā briest jauna politiskā enerģija. Tiek pacelti jautājumi, kuri pārāk ilgi tika noklusēti. Turcijai šis ir satraukuma, pārmaiņu un optimisma par demokrātiju laiks -- kaut kas tāds, kā, šķiet, visā pasaulē pietrūkst. Taču šādas sarunas un debates dabiski rada diskomforta un konfrontācijas sajūtu. Slikts pakalpojums demokrātijai un aizvien spēcīgākajai turku jaunajai paaudzei būtu noslāpēt šīs sarunas, jo tās izceļ ilgi noklusētos jautājumus, kuri neatbilst lakotajam tēlam, ko pārdot eiropiešiem. Laba uzvešanās neveicina dziļas sociālās pārmaiņas, kas pēc savas dabas ir juceklīgas.
Šajā gadījumā turkiem pašiem nav jāveltī visas pūles, lai izpatiktu eiropiešiem. Viena valsts nevar pieprasīt kultūras revolūciju citā valstī. Turcijā jau notiek kultūras revolūcijas, kurās atšķirīgi iedzīvotāju slāņi mēģina rast iespēju ne vien pastāvēt līdzās cits ar citu, bet arī sadarboties, kaut gan bieži vien šos pūliņus aptumšo nesaprašanās. Taču šis aizraujošais process, ko noteikti paātrina perspektīva pievienoties Eiropas Savienībai, cietīs vai pat apstāsies, ja valsts galveno uzmanību veltīs vienīgi mēģinājumiem kļūt par tādu Turciju, ar kuru eiropieši justos ērti. Visbeidzot, centieni iegūt ES dalībvalsts statusu ievērojami kaitēs demokrātijai Turcijā, ja mudinās Rietumos izglītotos, pie augstākas sabiedrības piederošos laicīgos turkus pārkliegt citus turkus un nogludināt sarežģītās, taču izšķiroši svarīgās sarunas par nevienlīdzību, vēsturisko netaisnību un ērkšķainajiem sociālajiem jautājumiem. Eiropas pilsoņiem jālemj, vai viņi vēlas veicināt runas brīvību reālā demokrātiskā valstī, kurā atšķirības tiek ne vien popularizētas, bet arī jēgpilni integrētas politiskajās struktūrās, vai arī vēlas uzķerties uz reklāmas triku, kas popularizē nebūt ne draudoša izskata Rietumu firmu apģērbos tērptus turkus, kuri, tāpat kā Eiropas patērētāju sabiedrības pilsoņi, piedalās brīvā tirgus ekonomikā. Varbūt Eiropa ir gatava šādai kultūras revolūcijai?
Un varbūt es vairs nekodīšu mēlē.