Agnese Gaile
Agnese Gaile/Rigas Laiks
Eurozine
Rigas Laiks
Rigas Laiks 2/2005 (Latvian version)
2005-07-13
Miljons par vienu minūti
Stāsti par psihoanalīzes guru Žaku Lakānu (1901--1981) un viņa meitu Judīti Milleri
Vissimpātiskākās man šķiet filozofijas, kas saka, ka visam apakšā ir noteikta struktūra, nevis visur viena vienīga nekārtība, šausmas un bordelis.
Pirms sešiem gadiem es kādam francūzim, kas pārzināja lietu, jautāju, kā tad praksē izpaužas tā sauktais lakānisms psihoanalīzē. Un viņš paskaidroja ļoti vienkārši -- atnāk, piemēram, cilvēks un saka "es pavadīju brīvdienas jūras krastā", kas franciski būtu j'ai passe les vacances au bord de la mer. Ātri izrunājot šo frāzi, teikuma daļā bord de la saklausāms vārds bordel jeb "bordelis". Vārdu bordel franči lieto ļoti daudznozīmīgi -- tas ir ne tikai "maukumāja", bet arī "nekārtība", "sajukums", "murgs" un "šausmas". Tātad, nemaz nepārsakoties, bet vienkārši stāstot, ka esi pavadījis brīnišķīgas brīvdienas ģimenes lokā pie jūras, tu patiesībā esi pateicis, ka tās bija maukumājas cienīgas šausmas. Tas ir tas, ko psihoanalītiķis lakānietis šai teikumā saklausīs.
Pirmā saskarsme ar Žaka Lakāna teorijām par bezapziņu (nav pareizi teikt "zemapziņa", jo tad iznāk, ka tā ir kaut kam apakšā) lasošiem cilvēkiem bieži sākas un arī beidzas ar viņa dzirkstošo aforismu: "Bezapziņa ir strukturēta kā valoda." Skaidrs, ka pirmajā piegājienā nav saprotams ne tas, ko viņš sauc par bezapziņu, ne tas, ko nozīmē "ir strukturēta kā", ne arī tas, kas viņam šeit ir "valoda". Un tomēr šim izteicienam, ko pirmoreiz dzirdēju studiju gados, piemīt tā savādā mistērijas, cerību un apsolījuma aura, kas dažkārt raksturīga uz māju sienām uzpūstiem saukļiem vai biezu grāmatu moto svešās valodās. Un vispār -- vajag taču kādreiz sev atzīties -- pašas simpātiskākās man šķiet filozofijas vai pseido-filozofijas, kas stāsta par to, kā kaut kas ir "strukturēts", un saka, ka visam, pat bezapziņai, apakšā ir noteikta struktūra, ko vajag tikai mācēt saskatīt, nevis visur viena vienīga nekārtība, šausmas un bordelis.
Bet par Lakānu mazliet vēlāk, vispirms es gribu pastāstīt par viņa meitu Judīti Milleri. Viņa bija Lakāna mīļā meita no otrās laulības -- viena no retajām uzticības personām, ko dzīves beigās ar vēzi slimais Lakāns laida savā tuvumā. Viņai un viņas vīram Žakam-Alenam Milleram pieder visas un vienīgās tiesības uz Lakāna tekstu izdošanu, un Lakāna mantojumam viņi arī veltījuši savas dzīves. Es par Judīti neko nezināju līdz pagājušā gada vēlam rudenim, kad ļaudis apkārt sāka čukstēties, ka uz Rīgu atbraukusi kāda dāma -- Lakāna tiešā pēctece un turklāt izbijusi maoiste, kas 1968. gada studentu nemieru laikā iesēdināta cietumā par aktīvu atbalstu ķīniešu kultūras revolūcijai. Rīgā viņa vadīja lakāniešu dibinātā Freida lauka fonda semināru, kura viens no mērķiem bija izplatīt šeit Lakāna mācību.
Seminārs notika bijušās 5. poliklīnikas telpās jeb tagadējā Veselības namā -- to pieminu tāpēc, ka sulas un minerālūdens pārtraukumā zālē, kuras sienas bija aplīmētas ar plakātiem par dažādu kaitīgu ieradumu kaitīgumu, viņa vēsā mierā izvilka savu sudraba pelnu trauku un aizsmēķēja, nesaņemot par to aizrādījumu. No semināra es atceros tikai tik daudz, ka nesapratu, ko nozīmē tēmas nosaukums, bet gluži labi sapratu, par ko tiek runāts. Viss lakāniešu teiktais šķita kristālskaidrs, atšķirībā no iepriekš lasītajiem orākulu tipa Lakāna tekstiem. Francijā dzīvojošais psihoanalītiķis Jānis Gailis, kurš arī piedalījās seminārā, stāstīja par kādu puisīti -- savu pacientu, kura raksturīgā iezīme bijusi tā, ka viņš "nevienam neklausījis", un atceros, ka mēs ar blakussēdētāju nospriedām, ka mums šis puisītis, spriežot pēc apraksta, šķiet pilnīgi normāls.
Nē, par 1968. gada nemieriem viņa nerunāšot, viņa šeit esot atbraukusi runāt par psihoanalīzi -- tāds bija mūsu sarunas sākums. Baiļu un neērtības sajūtas apēnots skatiens, kura zemtekstu es labi pazīstu -- pateikt "staļinisma upuriem", ka 60. gados tu esi bijis pārliecināts marksists-maoists un Parīzes ielās esi kaisījis skrejlapas par sociālistisko revolūciju? Neērtības sajūtu vēlāk mīkstināja žēlums un līdzcietība -- atšķirībā no manis viņa bija lasījusi Sandras Kalnietes grāmatu Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos un sacīja, ka, viņasprāt, neviena tauta 20. gadsimtā nav tā cietusi kā latvieši. Pat nemēģināju to apstrīdēt.
Judīte Millere manās acīs iemiesoja franču intelektuālās aristokrātijas, ja tā drīkst izteikties, labākās iezīmes ?-- cēlumu, labu gaumi, pieticību un tādu nosvērtību, ka pat uz visstulbāko vai nekaunīgāko no iespējamiem apgalvojumiem viņa mierīgi atbildētu "diemžēl šajā ziņā gan es jums nevarēšu piekrist". No otras puses, viņas domu ceļi man palika neizdibināmi un tāpat neizdibināms palika veids, kā viņa no teikumiem pina bizi, aizvien biezāku un biezāku, ar katru kustību ievijot tajā jaunus, iepriekš nemanītus matiņus un savelkot tik cieši, ka sākuma gals jau raisījās vaļā. Varbūt tas ir tāds smalks diplomātijas paveids, varbūt pie tā vainojams mans modrības un nekaunības trūkums. Es viņai jautāju, ar ko viņa nodarbojas, un viņa sāka stāstīt par to, ar ko nodarbojas viņas vīrs Žaks-Alens. Es viņai jautāju, vai Lakāns bija atvērts un labsirdīgs cilvēks, un viņa atbildēja: "Lasot Lakāna darbus, redzam, ka viņš bija ļoti atvērts dažādām ietekmēm." Es viņai jautāju, kā viņa ar šodienas acīm skatās uz 1968. gada revolūciju, un viņa dalījās pārdomās par revolūcijām vispār, par Franču Lielo Revolūciju, par Robespjēru, par to, cik traģiski ir tas, ka tie, kas revolūcijas uzsāk, pēc tam iesēžas gāzto autokrātu krēslos. Viņa runāja intonācijā, kas uz katra garā vārda un vārdkopas beigu vārda taisa lielu kniksi, un man kā klausītājam nācās ik pa brīdim sev iekniebt, lai sekotu līdzi stāstījumam, nevis ieslīgtu savādā automātismā, kas tikai gaida nākamo kniksi.
Un tomēr, tomēr -- tālajā sešdesmit astotajā viņa neesot sēdējusi cietumā, bet apcietināta manifestācijas laikā un vienu nakti pavadījusi policijas komisariātā. Tajā laikā viņa strādājusi par filozofijas pasniedzēju kādā provinces universitātē un nostājusies studentu pusē. Manifestanti bijuši slikti organizēti -- viņa nepaskaidroja, ko tieši tas nozīmē --, un policija viņas mašīnā, kas laikam bijusi novietota neatļautā vietā, atradusi plakātus ar saukļiem. Jautāju, vai šī nakts, kas pavadīta komisariāta karcerī, kaut ko mainījusi viņas -- jaunas filozofes dzīvē un uzskatos? Nē, tieši šī nakts nē, bet vēlāk -- tad gan bijusi darīšana ar Francijas tiesu varu, turklāt daudz dramatiskākos apstākļos. Intervijā žurnālam Express viņa pateikusi, ka "vajag sagraut universitāti", viņas darba devēji to uztvēruši burtiski un aizlieguši viņai turpmāk jebkādā veidā darboties Francijas izglītības sistēmā.
Te mans nogurušais prāts taisīja tādu kā lēcienu un es gluži neloģiski pajautāju, vai tas, ka "vajag sagraut universitāti", nozīmēja arī, ka "vajag sagraut Luvru". Šobrīd, domājot par mūsu sarunu, redzu, ka nemaz tik neloģiski tas nebija, jo franču maoisti tieši tā arī iedomājās kultūras revolūciju Francijā -- sagraut Luvru, noraut gleznas no sienām. Tomēr pats aicinājums "sagraut Luvru" pirmoreiz tika izteikts nevis 1968. gadā, bet gandrīz gadsimtu iepriekš, kad pirmie impresionisti cīnījās par savām tiesībām izstādīt gleznas -- to atceros no grāmatas par Ogistu Renuāru.
Lakāna meita noliedza, ka vārds "sagraut" bijis jāsaprot burtiski, tas vienkārši nozīmējis visu "pārdomāt pašos pamatos", idejas vārdā viņa nekad nebūtu upurējusi cilvēkus vai rāvusi gleznas no sienām -- revolūcijas ideja, tas bijis tikai tāds "skaists sapnis". Kļūda, protams, viss tas laiks bijis kļūda, bet nožēlu lai no viņas negaidot. Franču marksisti un maoisti tolaik daudz ko nezinājuši vai arī negribējuši zināt -- viņa īpaši uzsvēra pēdējos vārdus --, revolūcijas vienmēr sakņojoties apzinātā izvēlē kaut ko nezināt.
Judīte nospieda pelnu traukā cigareti -- piekto vai sesto pēc kārtas -- un atgriezās pie Lakāna. Viss, ko viņa pateica par tēvu, bija viennozīmīgi labs. Nē, pat ne "labs" -- tas runas kontekstā šķistu pārāk neiedvesmots vārds. Sava tēva slavenajā seminārā, kas turpinājās vairāk nekā 20 gadus, viņa nokļuvusi nejauši -- draugi pateikuši, ka ir tāds "brīnišķīgs" monsieur, kas lasa "brīnišķīgas" lekcijas, viņa aizgājusi paklausīties un arī sapratusi, ka tas ir brīnišķīgi. Šis brīnišķības nimbs turpina starot un, skatoties uz viņu, es kādā brīdī sāku just greizsirdību -- kāpēc viņai ir, bet man nav? Dzirdot kāda dialoga atreferējumu, es bez izbrīna pamanīju, ka viņa savu tēvu uzrunājusi uz "jūs".
Tagad nožēloju, ka nepajautāju viņai, vai viņa Lakāna tekstos visu saprot, jo nesaprast Lakānu -- tas nav nekāds kauns. 1980. gadā, neilgi pirms Lakāna nāves, kāds literārais žurnāls, apcerot parīziešu kultūras elites drūzmēšanos Lakāna semināros, rakstīja, ka šodien ir tūkstošiem cilvēku, kas nesaprot Lakānu, bet 20. gadsimta 50. gados tādu bija tikai divdesmit vai trīsdesmit. Dzīves pēdējā desmitgadē Lakāns, sacīdams, ka vienīgi matemātika spēj sasniegt "reālo", savu teoriju par cilvēka psihes uzbūvi un darbību pārvērta algebriski-lingvistiskos vienādojumos un formulās (ko, balstoties uz Platonu, sauca par matēmām), kā arī grafikos, shēmās, bultās un mezglos, kas izteica, piemēram, cilvēka psihes pamatsastāvdaļu -- Iedomātā, Simboliskā un Reālā -- savstarpējo mijiedarbību. Psihoanalīzes vēsturē tas, protams, bija ārkārtīgi novatorisks solis, tomēr Lakāna pareģojums, ka pēc desmit gadiem viņa mācību sapratīs ikviena mājsaimniece, diemžēl nav piepildījies. Proti, no vienas puses, Lakāns bija 60. un 70. gadu zvaigzne, nešaubīgi otrais slavenākais psihoanalītiķis pēc Freida, un pat uzstājās televīzijā tām pašām mājsaimniecēm, bet, no otras puses, viņa intelektuālais elitārisms robežojās ar terorismu, kā rezultātā joprojām skaitās šiki uzrakstīt par viņu rakstu un, miedzot ar aci, dot tam nosaukumu Šarlakāns.
Pirms es pilnīgi pazūdu aptuvenības miglā un Lakāna meitas runājošā seja aizslīd kadra dziļumos, man vajag paspēt pateikt, ka Lakāna ciniskā augstprātība (viņš mēdza atgādināt saviem klausītājiem, ka viņi ir "idioti") tik amizanti sirsnīgā veidā ir sajaukusies ar milzīgu pašironijas devu ("jūs taču zināt, ka man ir atbildes uz visiem jautājumiem"), ka jautājums par viņa mācības zinātniskumu, pielietojamību vai patiesumu ("es runāju tikai patiesību") ir nevietā. Šai ziņā es pilnīgi piekrītu Judītei Millerei, ka Lakāns ir "nepietiekami" vai "nepareizi" novērtēts un ka viņa ziedu laiki, iespējams, vēl tikai pienāks, bet, iespējams, -- piebilstu -- kādā citā disciplīnā, ne psihoanalīzē, kuras gaiteņa galā pienaglots pelēks Freida portrets -- valstsvīra stāja, sejas vaibsti, no kuriem nevar uzzīmēt karikatūru, -- un lekciju zālēs sēž analītiķi ar tādu humora izjūtu kā onkoloģisko izmeklējumu laborantiem. Lūk, arī piemērs -- Masačūsetsā publiskas lekcijas laikā slavenais amerikāņu lingvists Noams Čomskis Lakānam uzdeva jautājumu par domāšanu un domu, uz ko Lakāns esot atbildējis: "Mēs domājam, ka mēs domājam ar smadzenēm, bet es personīgi domāju ar kāju pēdām. Tas ir vienīgais veids, kā es patiešām nonāku saskarsmē ar kaut ko stabilu. Un izņēmuma kārtā es dažkārt padomāju arī ar pieri -- tad, kad ietriecos kaut kur." Čomskis no tā esot izdarījis secinājumu, ka Lakāns ir ne tikai krāpnieks, bet arī jucis, un savu viedokli nemainīja.
1963. gadā Starptautiskā psihoanalītiķu asociācija Lakānu izslēdza no savām rindām un liedza viņam oficiāli nodarboties ar studentu apmācību, taču galvenokārt nevis uzskatu dēļ, bet vadoties no tīri kvantitatīviem apsvērumiem par psihoanalīzes seansu ilgumu un regularitāti. Kopš Freida bija iegājies un pieņemts par pareizu, ka seanss ir 50 minūtes garš un notiek četrreiz mēnesī nemainīgos laikos, jo uzskatīja, ka šī drošība -- "es tur eju katru otrdienu pulksten piecos, un viņš vienmēr tur ir, un būs" -- ir ļoti nozīmīga jau tā trauslajam nācējam. Lakāns šo pieņēmumu noraidīja kā absurdu, sakot, ka "bezapziņa ir bezlaicīga", un ieviesa neregulāros seansus. Gadiem ejot un Lakāna slavai pieaugot, šo seansu ilgums no gandrīz stundas saruka līdz desmit, tad trijām, tad divām minūtēm, kuru laikā atnācējs knapi paspēja apgulties uz dīvāna, lai tūlīt celtos augšā, maksātu un ietu prom. Visās Lakāna biogrāfijās kā spilgtu piemēru stāsta gadījumu, kad pacients, kas par seansu bija samaksājis noteikto summu, aptuveni 110 latus, varējis vienīgi paskatīties uz īgno analītiķi caur pavērtu durvju spraugu. Jūs neticēsiet, bet tajās pašās Lakāna biogrāfijās ir intervijas ar cilvēkiem, kas kādreiz laimīgi izstāvējuši rindu, lai uz minūti tiktu pie Lakāna, un viņi vienā balsī saka, ka, ja Lakāns viņiem būtu piedāvājis braukt uz otru pasaules malu un samaksāt miljonu, lai tiktos uz vienu minūti, viņi būtu atraduši naudu un braukuši. Vai nosaukt to vienkārši par krāpšanu un šarlatānismu nebūtu ļoti muļķīgi?
Brieduma gados Lakāns bija bagāts kā Krēzs -- viņam bija brīnišķīgi īpašumi, viņš braukāja ar sarkanu kabrioletu, viņa personīgajā bibliotēkā bija 5147 sējumi, viņam bija gleznu kolekcija ar Monē, Pikaso un Ogistu Renuāru, un, protams, viņš arī nebija ne maoists, ne marksists, kaut gan Marksa Kapitālu, kā uzsvēra viņa meita, viņš bija "rūpīgi izlasījis, pirms vēl Parīzē bija modē to lasīt".
Lakāns -- pēc izglītības psihiatrs -- sāka savu karjeru ļoti nevainīgi ar pētījumiem par paranoju. Studiju laikā, tas ir, laikā, kad Andrē Bretons publicēja Otro sirreālisma manifestu, viņš Parīzē iepazinās ar Salvadoru Dalī un ietekmējās no gleznotāja pārdomām par delīriju -- paranoja ir realitātes interpretācija, proti, konstruktīva un radoša darbība, nevis, kā psihiatrijā uzskatīja iepriekš, veids, kā izpaužas nespēja samierināties ar īstenību. "Cilvēks," raksta Lakāns, "nevis pielāgojas realitātei, bet pielāgo realitāti sev."
Šo novērojumu Lakāns vēlāk izvērsa savā teorijā par tā saukto "spoguļa etapu" jeb kritisko brīdi maza (līdz trīs gadu veca) bērna dzīvē, kad viņš savu nejauši pamanīto spoguļattēlu sāk uzskatīt par sevi. Mēs teiktu "pazīst sevi spogulī", bet tieši tas -- raksta Lakāns -- ir tas, kas tas nav, jo spoguļattēlā ir redzams nevis Es jeb ego, bet gan kāds Cits (l'Autre) -- kaut kas, kas ir ārpusē. Sevis apzināšanās sākas ar fundamentālu pārpratumu, par ego pieņemot kādu svešinieku. Sadzīvošana ar šo svešinieku, kas brīžiem uzstājas kā mūsu sāncensis vai ienaidnieks, ir visu problēmu pamatā. Jautājumu par Es un Cita jeb patības un citādības attiecībām Lakāns izvērš tikpat plaši kā gandrīz ikviens 20. gadsimta otrajā pusē rakstošs franču filozofs.
Īstais Es ir tikai bezapziņa, bet līdz tai mēs nekad netiekam. Mūsu patība ar bezapziņu ir mūžīgā konfliktā, bet šajā cīņa ego vienmēr zaudē un tikai rūpīgi kopts pašapmāns padara situāciju (tas ir, dzīvi) daudzmaz panesamu. Psihiskā realitāte pēc definīcijas ir labila, jo pati mašinērija būvēta uz ilūzijām kā kāršu namiņš. Un tā tālāk, aizvien tālāk -- jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Kad Lakāns mira, viņa pēdējie vārdi esot bijuši: "Es nepadodos... Es izzūdu."
Judīte Millere noliedza, ka Lakāns būtu bijis filozofs, bet man tepat priekšā guļ 500 lappušu bieza grāmata Lakāns un filozofija, un tur arī viss pateikts par Lakāna ietekmēšanos no Hēgeļa un Heidegera (jaunības gados viņš tulkoja Heidegeru franču valodā), polemiku ar eksistenciālistiem, it sevišķi Sartru (kam izrunāšanās par bezapziņas varenību šķita vienkārši mēģinājums izvairīties no atbildības), un viņa vispārzināmo piederību strukturālisma kustībai. Bet par to šeit ne -- tas būtu pārāk gari, un, tā kā jau ir ļoti vēls, uz labu laimi paņemu vienu no lapiņām ar Lakāna citātiem, kas man pielīmētas pie galda. Vienā pusē rakstīts "Reālais -- tas ir runājošā ķermeņa mistērija" un otrā pusē: "Starp vīrieti un mīlestību ir sieviete; starp vīrieti un sievieti ir pasaule; starp vīrieti un pasauli ir siena. Tas, kas ir likts uz spēles nopietnās mīlas attiecībās starp vīrieti un sievieti, tā ir kastrācija..." Tālāk nevaru salasīt.
Es jau grasījos iet prom, jo mūsu laiks bija beidzies, un vilku mēteli, bet Judīte mani aizturēja. Viņa gribēja pastāstīt vēl kādu stāstu, un labi, ka es neaizgāju, jo tas bija viens no labākajiem. Pirms neilga laika viņa bijusi Bulgārijā -- seminārā par Lakānu -- un iepazinusies ar kādu bulgāru sievieti, apmēram 30 gadus vecu, vārdā Kamēlija. Pēc mājieniem spriežot, Kamēlija piedalījusies seminārā tikai kā klausītāja. Semināra ritms bijis ļoti nogurdinošs abām sievietēm, un Judīte, kas atšķirībā no Kamēlijas dzīvojusi labā viesnīcā tiešā sarunu vietas tuvumā, uzaicinājusi jauno draudzeni uz savu numuru nedaudz atpūsties. Kavējot laiku, Kamēlija paņēmusi pašķirstīt kādu no Judītes atvestajām grāmatām par psihoanalīzi, kas stāvējusi uz galdiņa. Otrā dienā viņa likusies ļoti satraukta un Judītei teikusi: "Tu zini, es vairs nevaru naktīs gulēt... Man pirmo reizi dzīvē ir tā, ka es zinu, ka tas, ko es lasu, nav patiesība, -- bet kā lai es to pierādu?..."
Šai brīdī man dzīslās asiņu vietā ieplūda tīrs prieks -- jā! tieši tā! to es beidzot saprotu! Šī nogurusī bulgāru sieviete bija pateikusi kaut ko ārkārtīgi svarīgu, uzlikusi roku uz pulsa, un es biju līdz matu galiem sajūsmināta, ka tieši Judīte Millere -- Lakāna miesīga meita man citē šo piezīmi.
Bet viņa ieturēja nelielu pauzi un piebilda: "Jūs redzat, tas nozīmē, ka psihoanalīzes patiesība sāk lēnām iedarboties uz Austrumeiropas cilvēkiem. Viņos parādās dusmas un noliegums. Tas ir pirmais solis ilgajā atzīšanas un apzināšanās ceļā."