Reiz mēs, amerikāņi, dzīvojām tādā pasaulē, kas sadalīta starp "mājām" un vietām "prom no mājām", vietām, ko mēdz apmeklēt vasarā vai tad, kad nomirst attāli radinieki. Sliktos laikos varēja aizbēgt vai doties trimdā... vēl viens Odisejs bez portfolio. Platons uzrakstīja savu Valsti kā plašu meditāciju par to, kā vislabāk izveidot kaut ko tādu kā recepte veselīgai dzimtenei... atceraties? Ņemsim mazu miestu (10 kvadrātjūdzes, drusku aramzemes, pilsētas centrs ar tirgus laukumu un, teiksim, 5-10 tūkstoši iedzīvotāju, kas pārsvarā runā vienā un tai pašā valodā), gādājam, lai ir pietiekami daudz amatnieku, kas nodrošina mūsu pamatvajadzības, pievienojam vēl dažus karavīrus, kas sargā robežas no iebrucējiem, vēl kādu saujiņu iejūtīgu mūku, kas mūs izglīto un vada (galvenokārt iemācot mums saprast, kas ir mūsu interesēs, un sadzīvot ar citiem, kopīgi veidojot sabiedrisko dzīvi), un ļaujam, lai vēsture iet savu gaitu. Man liekas, tieši tādās vietās vairums no tā sauktajiem rietumniekiem dzīvoja teju vai visus pēdējos 2000 gadus. Un tad aptuveni starp 1400. un 1900. gadu pēc Kristus virknējās vairāki notikumi, kuri padarīja Platona Valsti par vecmodīgu un māju ideju par neatpazīstamu. Tā vairs nebija pilsēta, kur dzīvoja tavi paziņas, kur tu gandrīz ikvienu pazini personiski vai vismaz pēc izskata; nē, tā pēkšņi kļuva par pilsētu, kurā tu vairāk zini par tiem cilvēkiem, ar kuriem tev ir kopīgi darījumi, par ļaudīm no savas ģildes, par tirgotājiem, par fabriku strādniekiem, melnstrādniekiem, nevis par tiem, kas dzīvo tev kaimiņos vai ko tu satiec uz ielas, un tas, ko jūs visi zināt viens par otru, pēkšņi aprobežojas ar darba realitāti un prasībām. Lai dzīvotu kopā ar tik tuviem draugiem kā Platons, vajadzēja būt zemniekam, un cena par to parasti bija izglītības trūkums un pilsētnieku baudīto labumu trūkums. Turklāt tā bija diezgan vientulīga dzīve, nebija necik daudz cilvēku, no kuriem smelties iedvesmu. Lai vai kā, no 1400. gada līdz apmēram 1950. gadam cilvēki Eiropā un ap Vidusjūru pakāpeniski pameta mazos miestus un lauku sētas un pārgāja uz lielākām pilsētām, meklēdami labāku dzīvi.

Amerika radās vēlu šajā laikposmā un apmēram pirmos 150 pastāvēšanas gadus baudīja sava veida renesansi (daļēji iluzoru) par lauksaimnieku un sīktirgotāju sabiedrību, kādā dzīvoja Platons. Merkantilās Eiropas izplešanās pasaulē radīja jaunu sabiedrību - tādu, kas tiecās uz robežas brīvību, uz ciemata kapitālismu. Mūsu pirmie kolektīvie sapņi jau balstījās uz pagātni, kura strauji zuda, uz tādu pagātni, kurā tu audzēji to, ko ēdi, un pārējo ietirgoji no kaimiņu ciemiem, un tikai retu reizi aizklīdi prom no savas sētas. Varbūt tieši tāpēc daži no mūsu savādi pieticīgajiem dibinātājiem attiecībā uz jauno pasauli loloja līdzīgas ambīcijas, kādas bija Platonam attiecībā uz Valsti. Tomass Džefersons uzskatīja, ka neviens nedzīvo labāk par izglītotu fermeri. Viņš pieņēma arī, ka līdzpilsoņi atzīst un respektē to, ka tādi cilvēki kā viņš jūt nepieciešamību piedāvāt argumentus un idejas, uz ko balstās mūsu kopīgais dzīvesveids. Taču viņš, tāpat kā vairums šo amerikāņu nācijas krusttēvu un nepavisam ne kā Platons, bija romantiski pieķēries idejai, ka indivīds var izbēgt no pārāk skaidri definētas sociālās dzīves žņaugiem. Apreibis no romantiskās idejas par bēgšanu, viņš, piemēram, visā nopietnībā ticēja, ka sociāla revolūcija ik pēc 20 gadiem ir ne vien laba, bet arī nepieciešama sabiedrības veselībai. Mums par laimi jāsaka - gluži tik veselīgi mēs nekad neesam bijuši.

Visas mūsu idejas par sevi veidojās šajā agrīnajā laikposmā. Nav nejaušība, ka dzejnieks, kura vārdu zina visvairāk amerikāņu, ir Volts Vitmens, kas sarakstījis Dziesmu par sevi. Robežzemes iztēles ainu pārņemti, mēs sapņojām par brašuļiem, kas auļo pa bezgalīgi plašiem laukiem, kur brīvie jātnieki un pilsētnieki mēro cits citu ar aizdomu pilniem skatieniem un kur žoga uzcelšana pati par sevi ir iemesls vardarbīgai konfrontācijai. Un šis kolektīvais sapnis bija savādi vientulīgs: katrs pats par sevi.

Taču šīm idejām nav nekāda sakara ar to, kā mēs dzīvojam kopš 20. gadsimta sākuma, un vēl mazāk sakara tām ir ar pasauli, kas izveidojusies ap mani pēdējos piecos gadu desmitos. Pārmaiņas, kas ietekmējušas nācijas iztēli, nav iespējams aptvert, vienkārši atzīmējot, ka laikā starp 1950. gadu un šodienu daudzi cilvēki ir nolēmuši pārcelties no lielpilsētām uz kaut ko tādu, kas nav ne gluži pilsēta, ne miests un sastāv no dzīvojamām kastītēm mazos zemes gabaliņos, kur cilvēki, kas mīt cits citam cieši blakus, var izlikties, ka ir pilnīgi vieni savā naudas taisīšanas Visumā. Šī nervozā tieksme pēc naudas un anonimitātes nepalika nepamanīta, un daži - piemēram, bīta dzejnieki un "folkiji", rakstnieki un galvas lauzītāji - izstrādāja "pretošanās iztēli", kuras ietvaros meklēja patieso labo dzīvi 20. gadsimta vidus Amerikā, tādu dzīvi, kura netiktu pakļauta priekšpilsētu un reklāmas aģentūru stereotipiem, kuri dzīvi noliedz. Nē, tikai ne to! Taču patiesībā šis mūsu nācijas un tās problēmu skaidrošanas veids, kā to ieskicējis Veblens (klaja patērēšana) un Freids (vidusšķiras bailes), nepauž lietas būtību.

Man ir aizdomas, ka kopš 1950. gada lielākoties ir noticis, lūk, kas: dzīve Amerikā ir beigusi pastāvēt vispār jebkur. Pasaule, kādā dzīvo vairums amerikāņu, vairs nav pasaule ar reāliem cilvēkiem, ar kuriem var runāt, kuriem var pieskarties, kuri ir tev parādā naudu un garlaiko tevi pie pusdienu galda, cilvēki, kuriem derētu noskūties, tikt pie labāka dzīvesbiedra vai vismaz gūt atelpu no likteņa. Pasaule, kam piešķir nozīmi vairums amerikāņu, pasaule, kurā veidojas viņu uzvedība un pieņēmumi un par kuru viņi runā, stāstīdami par sevi, galvenokārt ir tāda pasaule, kurā eksperti, slavenības un citas tālas būtnes (piemēram, Amerikas filozofi) runā par dzīvi, bet viņiem fonā ņirb tēli, skaņas un ikonas, kas paredzētas tam, lai aktivizētu jūsu limbisko sistēmu un iemidzinātu pieres daivas. Tas, protams, nav nekas jauns, taču arvien plašāk ieviešas riņķveida domāšanas sistēmā un pseidopieredzē, ar kuras palīdzību arvien vairāk amerikāņu definē savu dzīvi un izprot sevi. Protams, Matrikss jauniešiem šķiet reāls. Tas ir vāji maskēts simbols tam viltojumam, kas viņiem tiek iesmērēts kā reālā dzīve.

Ja tas nebūtu tiesa, es nevarētu izskaidrot dažus faktus par saviem tautiešiem un viņu dzīvesveidu, kas, kā jau teicu, ir acīm redzami. Piemēram, es dzīvoju valstī, kur pastāv tāda līmeņa drošība (par ko objektīvi liecina visu veidu noziegumu izplatība), labklājība (vidējais ienākums uz vienu iedzīvotāju), pieeja informācijai (informācijai no grāmatām teicami komplektētās bibliotēkās, kādas atrodamas ikvienā pilsētā, kur iedzīvotāju skaits pārsniedz 50 000, informācijai, ko sniedz desmitiem tūkstoši publisko un privāto skolu, visu līmeņu kursi, internets un visuresošās, cita citu kontrolējošās ziņu organizācijas), iespēja radoši mākslinieciski izpausties, veselības aizsardzība un personiskā brīvība (katra indivīda iespēja mainīt darbu, dzīvesvietu, ģimenes stāvokli utt.), ka tādējādi pārspēta jebkura nācija, kas eksistējusi līdz 1900. gadam, un gandrīz jebkura no tām, kas pastāv tagad (varbūt ar niecīgām atšķirībām veselības aizsardzības sistēmā vai noziedzības līmenī). Tomēr šajā pašā valstī dzīvo cilvēki, no kuriem daudzi (ja var paļauties uz manu pieredzi) tic vai vismaz izturas tā, it kā ticētu katram no šiem pieņēmumiem:
1. Mēs atrodamies briesmīgā pagrimuma periodā, no kura neatkopsimies.
2. Mūsu dzīvesveids, it sevišķi tā daļa, kas saistīta ar ekonomiku, balstās uz kaut kādu kļūdu. Tas ir amorāls un kalpo par būtiski svarīgu iemeslu cilvēku postam gan šeit, gan ārzemēs.
3. Dzīve ir ļoti slikta, un tur tikpat kā neko nevar darīt, ja nu vienīgi nodarboties ar pašārstēšanos, kas galu galā noved pie nāves.
4. Daudzās sabiedriskās dzīves jomās aktīvi darbojas sazvērestības, kas sekmīgi izkrāpj naudu un ietekmi no mums, vienkāršās tautas, un tur neko nevar darīt (galvenokārt tāpēc, ka visu vada Valdība un Īpašnieki... un tā ir svēta patiesība).
5. Mums draud lielas briesmas - no teroristiem, noziedzniekiem, ārzemniekiem un pašas vēstures.
6. Zinātniskā metode un no tās atvasinātā tehnoloģija iznīcina mūsu spēju dzīvot autentiski un labi.
7. Domāšana ir kaitīga un runā pretī kaut kam tādam cilvēka būtībā, bez kā nav vērts dzīvot.

Droši vien lieki sacīt, ka, manuprāt, visi šie pieņēmumi ir pierādāmi, klaji un varbūt pat katastrofāli aplami. Taču man ir svarīgi nevis tas, ka daudzi mani līdzpilsoņi tic acīmredzami nepatiesiem pieņēmumiem, bet gan tas, ka viņi spēj pie tiem palikt, lai gan pašu pieredze skaidri liecina par pretējo. Lai izprastu atšķirību starp to, ko mēs redzam sev apkārt un kam tomēr ticam, apdomīgs vērotājs nāk pie slēdziena, ka kaut kas novērš mūsu uzmanību no realitātes. Lai gan Noamam Čomskim nav taisnība, ka cilvēki nav informēti tāpēc, ka patiesību no viņiem mērķtiecīgi slēpj sazvērējušies mediju konglomerāti, tomēr grāmatā Vienprātības manipulēšana nojauta viņu neviļ. Liekas, amerikāņi vairs nesamēro savus pieņēmumus ar pieredzi. Viņiem ir grūti identificēt reālu pieredzi un atšķirt to no falsificētās projekcijas, kas pamazām kļuvusi par viņu vienīgo kopīgo pasauli. Tas nevar būt labi, un mūsu nākotne, iespējams, ir atkarīga no tā, vai šo procesu var pavērst pretējā virzienā.

Es sāku šo vēstuli, runādams par "mājām". Vēlos atgriezties pie šīs idejas, jo tā par dzīvi Amerikā pauž kaut ko tādu, kas man vēl jāpiemin un kas, iespējams, var būt viens no iemesliem, kāpēc mums ir nosliece veidot ar pieredzi nesaistītus pieņēmumus. Kā ievērojuši jau daudzi citi, dzīvei industriālajā un postindustriālajā pasaulē piemīt sava veida atsvešinātība, kas padziļinās ar katru dienu. Mēs dzīvojam attālināti no līdzekļiem, kas ļauj mums dzīvot, un šie līdzekļi attālina mūs citu no cita. Varbūt tas ir neizbēgami vienkāršu, tehnisku iemeslu dēļ. Es precīzi nezinu, kā elektrība no Boulderas spēkstacijas nonāk pie manis, lai darbinātu manu datoru un tā papildierīces. Man nav ne jausmas, kā darbojas centrālais procesors vai tā atmiņa, vai kāpēc tas ļauj man drukāt burtus un redzēt tos monitorā, no kurienes tie caur kibertelpu aizlidos pie Ulda Tīrona, kurš šo tekstu lasīs, tulkos un pārvērtīs Word dokumentā, kas pēc tam nonāks QuarkXPress un kļūs par drukājamām lapām, ko saņems žurnāla abonenti kaut kur Latvijā - manās mīļotajās "mājās prom no mājām". Varu derēt, ka arī jums nav ne jausmas. Vairums no mums nezina, kā mēs esam tikuši pie silta ūdens, auksta alus, zaļas tējas vai tualetes poda. Taču šī milzīgā, neredzamā atbalstu sistēma, no kuras arvien vairāk atkarīga mūsu eksistence, arī ļauj mums ignorēt citus cilvēkus vai līdz minimumam samazina viņu nozīmi, vienlaikus iedvešot neskaidras bailes, ka kaut kas var saiet grīstē un mēs pat nezināsim, kā to labot. Dažreiz man ir jāparunājas ar citiem, kuri noraizējušies tāpat kā es, bet man nav jārunā sevišķi ilgi un nav arī jājūt patiesa piesaiste. Galu galā mēs jau esam tikai noraizējušies svešinieki un mūs pie savām aukstajām krūtīm glauž tehniska māte, kuru mēs nesaprotam. Kam mums vajadzīgs īsts kontakts ar līdzcilvēkiem, kurus, ziniet, Platons uzskatīja par sarunbiedriem, draugiem un mīlniekiem? Mūsu izolētā un atsvešinātā dzīve liek uzskatīt par neiespējamu kontaktu ar jebko tādu, kas svarīgs mums personiski - ja nu vienīgi kontakts panākams, pārvarot vai veselu pretestības okeānu. Katrs peldriņķis, kas nomāc mūsu nepieciešamību citam pēc cita, galu galā ir cietums. Peldot tehniskajā okeānā, mēs ilgojamies pēc kontakta ar kaut ko dzīvu, bet šo kontaktu liedz necaurredzams, anestezējošs ūdens.

Kāds tēls... un droši vien maldinošs! Galu galā cēla vienatne saistās ar daudz ko labu, un to var apliecināt katrs, kam patīk dzīvot lielā pilsētā. Varbūt tā arī labāk, ka man nav jāņem vērā tas, ko domā un jūt mans kaimiņš. Varbūt viņš ir idiots vai, vēl trakāk, talantīgi uzbāzīgs. Jebkura intimitāte var kļūt par cietumu. Man vienkārši liekas interesanti tas, ka tik daudzi amerikāņi šķiet nemierā ar savu likteni par spīti neapgāžamiem pierādījumiem, ka viņiem neprātīgi palaimējies, raugoties pēc tiem kritērijiem, pēc kuriem vairums cilvēku ir mērījuši savas dzīves kvalitāti cilvēces īsajā vēsturē. Nez, kāpēc tas tā, patiešām nezinu. Ceru, tās nav neizbēgamas sekas tam dzīvesveidam, ko mēs visi konstruējam. Ir tik grūti domāt skaidri par kaut ko tik komplicētu un konkrētu. Varbūt tie ir tikai drudža murgi, kārtējais acīmredzami amerikāniskas iztēles auglis. Jā, tā laikam būs gan.

Labi, pietiks. Paldies, ka klausījāties. O, un, jā, strādājiet čakli. Mēs, ziniet, esam LIELI darba fani.

Viens no jūsējiem -
Džeisons Amerikā

Published 2005-06-20